Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Kurt Vile – Wakin On A Pretty Daze [albums]
Atis Žagars, NMA
11.04.2013

Filadelfijas mūziķis Kurts Vails piektajā studijas albumā "Wakin On A Pretty Daze" uzskatāmi parāda, ka talants kopā ar smagu darbu agri vai vēlu atnes augļus.

Māksla mēdz radīt maldinošu priekšstatu par tās autoru. Nīla Janga un Toma Petija daiļrades ietekmētais Filadelfijas patriots Kurts Vails, kurš nekautrējas izdot EP ar vāciņa attēlu, kurā pats redzams piedzēries un atlūzis, kura daiļradē nereti saklausāmas narkotiskas psihodēlijas iezīmes, izrādās, ir priekšzīmīgs ģimenes cilvēks. Var arī otrādi paskatīties – garlaicīgs personāžs uzreiz nenozīmē, ka viņa mūzika būs garlaicīga.

Tā dēvēto dziesminieku lielākā nelaime ir tā, ka katrs otrais, kam skapī stāv akustiskā ģitāra un ir izdots vismaz viens singls, sevi pieskaita pie dziesminiekiem. Turklāt indie/folk mūzika, kaut arī ar visādām piešpricēm, nav tas pateicīgākais mūzikas stils eksperimentiem un novitātēm. Ilgu ceļu sava skanējuma meklējumos nogājis arī Kurts Vails, kam „Wakin On A Pretty Daze” ir jau piektais studijas ieraksts, neskaitot vairākus EP un dalību grupā The War On Drugs.

Līdz šim lielākoties tikai žanra cienītāju apmīļotam māksliniekam izdot gandrīz 70 minūšu ierakstu ir visai ambiciozs (lasi – riskants) solis. Taču Vails savus dūžus izmet jau pirmajā dziesmā – deviņarpus minūšu garajā gandrīz-tituldziesmā „Wakin On A Pretty Day”, kas mierīgi varētu beigties ap piekto minūti, bet spītīgi turpinoties apliecina, ka Vailam uzturēt noskaņu un neapnikt ilgākā posmā padodas bez jebkādas piepūles. Ja albumam izskanot tas piemirstas, mūziķis to atgādina vēlreiz – pēdējā, desmit minūšu garajā, romantisma piepildītajā „Goldtone”.

Kādā pasenā intervijā Vails stāstīja, ka viņam patīk spert mazus solīšus, vērot kļūdas, no tām mācīties un pašam meklēt savu ceļu. Albums „Wakin On A Pretty Daze” atstāj tieši šādu iespaidu – pilnīgu mieru, nesteigšanos, teju vai mazu nirvānu, kuru ik pa laikam satricina kāds ritmiskāks skaņdarbs. No tādiem īpaši izceļams aktuālais singls „Never Run Away” ar lipīgāko piedziedājumu, kādu Kurts pagaidāms sacerējis, kā arī „Shame Chamber” ar spalgajiem kliedzieniem starp piedziedājumu un pantiņu, kas sākotnēji liek pat iztrūkties. Iztrūkties no patīkama pārsteiguma, nevis miega, jo albuma melodijas ir tik plūstošas, ka neļauj pat iesnausties. Tās liek paklausīgi šūpoties 70 minūšu garumā.

Veiksmes atslēga, kā zināms, ir darbs + talants dažādās proporcijās. Kurts Vails noteikti nav no izcilākajiem talantiem, taču klausīties, kā viņš savā piektajā albumā sasniedz lielisku rezultātu, ir patiesa bauda. Vēl lielāka bauda ir par to pat nedomāt un vienkārši ļauties mūzikai, kas ir vienlīdz labs skaņu celiņš kā priekšzīmīgai atpūtai ģimenes dārzā, tā kopīgai dūmu kūpināšanai ar draugiem no hipiju apcirkņiem.

Izdošanas datums: 08/04/2013

Leibls: Matador

NMA vērtējums: 8/10

 

 

Tēma: MūzikaAlbumu apskati

Raidījums: Nedēļas mūzikas apskats

Komentāri (0)
Pievienot komentāru: