Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Biezoknis – Jūsu draudzene tiecas pēc jums, taču izjūt arī bailes
Jānis Daugavietis, "Bitīt matos"
06.10.2014

Laiku pa laikam draugi un paziņas man prasa: "Kas jauns Latvijas mūzikā? Ko tagad vērts klausīties?" Parasti es nosaucu vienu divas grupas, bet bieži šīs grupas ir tās pašas, kuras esmu saucis jau gadu no gada, arī tad, kad tās vairs nav ne jaunas, ne nezināmas. Tagad noteikti klāt ir nācis jauns nosaukums, tagad es varēšu teikt: "Hipstokrātija ir jauka, un noteikti arī Biezokni paklausies!"

Biezokni klausīties ir gan interesanti, gan patīkami. Ja ar mūziku es puslīdz tieku skaidrībā, vismaz man pašam tā liekas, lai gan mūsu zemei tā ir izteikti netipiska, tajā dzirdu gan Latvijas pagrīdi (N.S.R.D., varbūt arī kaut ko no 90-to un vēlāko desmitgažu indie), gan Latvijas romantisko jauniešu tradīciju (sākot ar ImKu, beidzot ar eko), gan rietumu lo-fi un reflektējošo feminismu, tad ar tekstiem man ir grūtāk. Nekad neesmu mācījies ne kultūras koledžās, ne akadēmijās, pat ne vidusskolā, un dzejas lasīšana man ir sveša. Ja es būtu lasījis Imantu, Ojāru, Vizmu, Kārli vai Kasparu, man varbūt būtu vairāk atslēgu mutiskā vēstījuma apgūšanai. Biezoknis apliecina, ka varu turpināt tādā pat garā: arī rokā dažreiz ir dzeja, un es vēl ilgi turpināšu ieklausīties viņos, mēģinot saprast, ko viņas saka.

Kopējā Biezokņa noskaņa ir tāda, it kā tapusi mēreni depresīvu ("noslēpties zemūdens aliņas dzīlēs" un "es taču negribu gandrīz neko") un poētiski nosakņotu jauniešu kolektīvā, kuriem ir mūsdienās jau plaši izpaltījusies vājība pret floru un faunu, kā arī kino un citām mākslām. Ļoti iespējams, ar zināmu psihenes (vai citas institūcijas, piemēram, baznīcas, eko kopienas, alternatīvās skolas) pieredzi. Varbūt man Biezoknī pietrūkst pašironijas, un tāpēc man tā liekas, bet varbūt tas ir tikai tāds stils vai maska. Jebkurā gadījumā noskaņa ir jauka un patīkama, vietām pat pacilājoša.
(Intervija NABĀ atklāja viņu 'radniecību' – visi grupas dalībnieki ir no vienas skolas, tiesa, nevis jaunmoderni alernatīvas, bet oldskūlīgi elitāras – mākslas.)

Viena no manām vājībām ir meitenes rokā. Vēl neko nezinot par Biezokni, vien redzot grupas foto, tas bija daudzsološs – lielākā daļa dalībnieku ir meitenes. Katrā piektajā grupu gadās pa meitenei, bet parasti viņu rokās ir basģitāra vai arī viņas dzied svešas dziesmas. Tāpēc man vienmēr patīk klausīties 'īstas meiteņu dziesmas', ar viņu tekstiem, ar viņu mūziku, ar viņu aranžējumiem. Šāda mūzika vienmēr ir savādāka, un kaut vai tikai tāpēc interesanta.

Gada labākais ieraksts? Ļoti iespējams!

(Ja man rokās būtu Biezokņa CD, nevis tikai mp3 laptopā, droši vien te būtu vairāk komplimentu, jo reklāmas rullītī izskatās, ka diska noformējums ir skaists un pie tā īpaši piedomāts.)

Tēma: Albumu apskatiMūzika

Raidījums: Bitīt matos