Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Albuma apskats: Zāle - “Viņš” (Kultūras Inovāciju Centrs, 2016)
Jānis Jansons / raidījums “Vārnu Laiks”
09.03.2017

Aizgājušā gada nogalē izdots otrais post folk grupas “Zāle” albums “Viņš”, kas pēc spēcīgā debijas albuma “Viņa” iznākšanas šajā vedina klausītājus jaunā ceļojumā – tautas mūzikas dažādību pasaulē.

Iepriekšējais albums saņēma daudz labu atsauksmju, arī “Zelta Mikrofons” mūzikas balvu - “Tautas Un Pasaules Mūzikas Albums ”.

Otrais albums uzreiz neaizrauj, nesagrābj, jo šajā mazāk dominē pašmāju tautiskie motīvi vai noskaņa, bet tieši otrādi – austrumnieciskie motīvi. Reizē, tas arī albuma lielākais plusiņš, ka grupa soļo tālāk, nevis paliek veģetēt uz debijas ieraksta lauriem. Albums "Viņš" ir solis uz priekšu.

Albums apcerīgi balansē liriskās, melanholiskās noskaņās, bet austrumnieciskie motīvi, kas ieskanas, drīzāk mazliet biedē, nevis uzrunā. Vai vēl citādi pārfrāzējot – albums, kas prasa uzmanību. Pastiprinātu uzmanību, ieklausīties, lai izbaudītu.

Instrumentu bagātīgā klātbūtne, reizē arī gaumīgi un plūstoši saspēlēti – lūk, vēl viens albuma foršais plusiņš.

Neo folka grupām reizēm ir ļoti grūti pārsteigt klausītāju ar ko jaunu, ja vien grupa nesāk eksperimentus ar elektroniku, avangardu, jo citādi – gandrīz viens un tas pats, tikai citās notīs. Tas pats ar klasisko folkmūziku. Gandrīz paredzami.

“Zāle” sperot soli pasaules mūzikas virzienā nepazaudē arī birciņu, ka viņi spēj radīt arī ārpus rāmīša dziesmas. Nebaidoties eksperimentēt. Arī angļu valodā, kas šajā pirmajā brīdī pat liekas neticami un izlec uz pārējo dziesmu latviešu valodā fona. Tāpat kā hip hops ar viesvokālu - Žaks no “STA”, kurš iezadzies gabalā “Vantis” .

Un grupas gadījumā pareizi vien ir – tautas mūzika, neo folks, tas ir viņu virziens, jo viņiem skan dabīgi, skanīgi un gaumīgi. Plūstoši. Kādā brīdī arī austrumnieciskie motīvi iet mazumā vai arī auss pierod un netraucē.

Ui, tik nepārprotiet, šī nav world mūzika tādā izpratnē kā lielākā daļa to uztver, šī ir world mūzikas, liriskas dzejas un neo folka, varbūt vietām pat neo klasiskas sajaukuma mūzika. Gaumīga. 

Un caurvij šo visu viegla, apcerīga minorīga melanholija. Ne gruzīga, bet plūstoša.

Un vēlreiz – uz pirmā albuma fona man personīgi negribētos dzirdēt otro albumu kā pirmā turpinājumu vai sliktu atgremojumu tikai tāpēc, ka pirmais “labi aizgāja tautās” .

Par ko papildus paldies grupai, ka sper soli uz priekšu pat riskējot zaudēt pirmā albuma cienītājus. Lai gan tie, kas grupu piedzīvos dzīvajā izpildījumā koncertos, novērtēs arī šo albumu.

Albumā saklausīsi – vismaz trīs labus vokālus, šamaņu bungas, ģitāru, čellu, basģitāru, oboju, perkusijas, santuru, bandžo, mandžiru saksofonu.

Hitiņi: “Skumju Zvēri”, “Vantis”, “Dziļi Dziļi”, “Samarkanda” .

Intrigai – “Viņa”, “Viņš”, kā sauksies trešais albums?

Tēma: Albumu apskati

Komentāri (0)
Pievienot komentāru: