Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Aiks Karapetjans par teātri, kino un identitāti

Lauma Brežģe, raidījums "Remarka"
12.12.2012.

11. decembrī raidījumā "Remarka" viesojās režisors Aiks Karapetjans, kurš šobrīd ne tikai strādā pie savas jaunākās spēlfilmas "M.O.Ж.", bet arī Latvijas Nacionālajā teātrī iestudē Viljama Šekspīra lugu "Venēcijas tirgotājs", kas pirmizrādi piedzīvos 2013. gada 31. janvārī. Saruna ar režisoru gan par viņa debiju teātrī un aizvadītā gada iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā, kā arī, protams, par kino.

Raidījuma ierakstu un pilno sarunu klausieties ziņas beigās!

Kitija Balcare: Vai izrādē mēs būsim 17. gadsimtā, Venēcijā, vai mēs būsim mūsdienās?

Aiks Karapetjans: Es negribu atklāt visu, bet būs divas skatuves un viena skatuve būs 17. gadsimts - teātris. Tas būs teātris teātrī. Mēģināsim ar laika mašīnu ceļot pagātnē un paskatīties, kā tas varētu izskatīties, ja tas būtu 17. gadsimtā. Bet tā nav pilnīga kopija. Mēs nemēģināsim kopēt tā laika teātri. Vienkārši tas būs Šeiloka redzējums, kā viņš skatās uz tiem pārējiem varoņiem. 

Īstenībā es esmu diletants teātrī. Es uztveru teātrī kā cilvēks, kurš strādā bankā un vienreiz nedēļā aiziet uz operu vai uz teātri tikai lai iedzertu šampanieti un pēc tam visiem stāstītu, ka viņš ir bijis izrādē. Un es tā arī uztveru teātri. [..] Es nedzīvoju ar teātri. Mani, piemēram, citi kolēģi, jaunie režisori, kuri teātrī strādā daudz, viņi dzīvo teātrī un viņi domā no rīta līdz vakaram par teātri. Es neesmu tāds cilvēks. Es domāju par citām lietām arī. Par kino es vairāk domāju.

Man patīk Šeiloka tēls. Mēs ebrejus uztveram kā dzīves nopietnības simbolu kaut kādā ziņā. Un eiropieši negrib dzīvot nopietni. Viņi grib dzīvot jautri. Un visas vēstures gaitā eiropieši mēģināja tikt galā ar ebrejiem, iznīcināt viņus, lai viņi neliek eiropiešiem atcerēties to, ka dzīve tomēr ir nopietna lieta. Un šeit, tajā lugā, tas ir izteikti parādīts. Man likās, ja es varētu to Šeiloka tēlu parādīt tā, lai mēs viņam līdzpārdzīvotu - jo viņš nav viennozīmīgs tēls. 

K.B.: Pirms brīža runājām par topošo darbu "Venēcijas tirgotājs" un šajā kontekstā tu aizskāri arī ebreju tēmu darbā, un arī runājot par tavu spēlfilmu "Cilvēki Tur", bieži vien šo filmu mēģina pasniegt kā latviešu vai krievu, teiksim, šo etnisko dalījumu. Tu gan atbildi, ka tā ir filma par identitāti. Kas ir Aiks Karapetjans, kāda ir tava identitāte? 

A.K.: Man liekas, ka cilvēka identitāti kaut kādā veidā nosaka tas, ar ko viņš nodarbojas. Mēs uztveram cilvēku pēc viņa sasniegumiem vai pēc tā, ko viņš dara. Man personīgi nav interesanti, vai cilvēks ir labs vai slikts. Vai viņš ir rupjš, vai maigs, vai viņš ir labsirdīgs, vai viņš mīl dzīvniekus vai nemīl. Man vairāk interesē, vai viņam ir talants. Ja es redzu, ka cilvēkam ir talants, man uzreiz tas cilvēks ir interesants. Tam man nav nekādas nozīmes, kādā jomā viņam ir talants, bet par manu identitāti - es domāju, ka tas ir kā jebkuram cilvēkam galvenais jautājums dzīvē - kas viņš ir un kāpēc viņš šeit ir. Tāpēc es nevaru atbildēt par savu identitāti, un tā filma nav par nacionālo identitāti, bet par cita veida identitāti - kas tu esi konkrētā sabiedrībā un kādu vietu tu gribi aizņemt. Tas ir jautājums nevis atbilde, tāpēc filmā beigās nav nekādas atbildes. Un šeit, ja runājam, vai tā filma ir latviešu vai krievu, es pateikšu - tā ir armēņu filma, tāpēc, ka režisors ir armēnis.