Pirmais albums - aizgājušā gada martā “Mōaigā” (Zemesmala) jeb līvu laikmetīgās mūzikas un mākslas autordarbs. Un aizgājušā gada nogalē – pašā pēdējā decembra dienā tika publiskots arī otrs – “Songs About D” .
Vāciņš ir melns, kā nakts. Un neko priekšā nepasaka arī aizmugures vāciņš. Tur ir tikai svītrukods. Domā nu, kas Tev ienāk prātā, vārds angļu valodā, sākas ar burtu D.
Elizabete plašāk zināma no darbības dūdiņroka grupā “Sus Dungo” kā arfiste un performanču veidotāja. Multitalants.
Bet ne par to. Pats albums ierindas klausītāju iedzīs lielā apjukumā, varbūt pat D. Jo šis ir ļoti neparasts albums, tas ir kā dziļa upe.
Un balstīts galvenokārt klavierēs, balsī un lieliskā pēcapstrādē. Par ko jāpateicas E.Skrāģim un G.Rullim.
Par Gundaru Rulli – varbūt viņam jāpateicas par lielisko skanējumu, jo parasti šādos “tīrajos” klavieru, balss ierakstos krietni jāpagriež skaļuma kloķis, lai dzirdētu. Šajā gadījumā skaļuma kloķis nav jāmoca – viss ir līmenī un ļoti labi.
Goda vārds, neesmu liels akadēmiskās mūzikas cienītājs, vienīgais, kas man nāk prātā šo albumu klausoties, ir daži “Winter & Winter” izdotie ieraksti, Nika Keiva un Varena Ellisa sadarbības posms “White Lunar”, norvēģu “Ulver” posms pēc melnā metāla. Vai drusku lēnāka Tori Amos. Arī pašmāju Helēna, tikai angliski.
Negribas teikt, ka šis ir noskaņu albums, savā ziņā ir gan, bet vairāk sliecos teikt, ka tas ir pārdomu, meklējumu, reizē arī piedzīvotās refleksijas albums. Gan autorei, gan klausītājam.
Sava veida aicinājums pašam klausītājm meklēt, domāt, apcerēt. Albuma vāks neko priekšā nepasaka, gribi zināt, kas tur iekšā, ver vaļā un provē. Iekšā ir arī dziesmu vārdi, lai pietuvinātu bezdibeni. Šaubu nav, ka teicienā par lūkošanos bezdibenī, līdz bezdibenis sāk lūkoties Tevī, ir spēks. Šajā albumā ir tas pats. Tas nemaz nav slikts, bet tā dziļums mazliet biedē. Jā, varētu piekasīties, ka te ir smuks, ļoti labs un kvalitatīvs ieraksts, viss labi iespēlēts, iedziedāts, bet pietrūkst kaut kā. Varētu papildus instrumentus vietām, čellu vai flautu, bet tad šis albums zaudētu savu vienkāršību, kas uzrunā uzreiz.
Labs salikums – klavieres un balss. Un dziesmas par D. Vietām rotaļīgi, kā pasakas, vietām kā vecu zvejnieku stāsti, kuru sejās kopā ar pamatīgām grumbām iezadzies arī ellīgs miers, vietām kā sieviešu sarunas pie vīna glāzes tumšākā rudens vakarā. Arī bez lielas un masīvas mārketinga kampaņas šis albums paliks manā prātā kā ļoti labs. Cerībā, ka lasot šo, Tev arī radīsies interese un albums nonāks arī Tavā plauktā, atskaņotājā un mēs būsim tie daži, kas pa kluso šo klausīsies, pie sevis priecājoties, ka esam tā mazā, neatzītās mūzikas sauja, kam šis ieraksts ir. Varbūt tā ir mūsdienu iezīme, ka mūs mazāk interesē pats saturs, cik, kā tas tiek ietīts, pārdots un pasniegts. Šokējoši, skandalozi, šīs paaudzes pēdejais mākslinieks vai leģendārais dziedātājs, kas jau sen nav leģendārs, bet koncerts ir izpārdots. Te ir pretējais – labs albums, nudien. Vēlreiz neatkārtošos, lai neizaicinu kartupeļa vai gludekļa lidojumu manā virzienā. Cerība nepazūd, ka Elizabete iesildīs kādu lielāku vai mazāku mākslinieku, tiks pamanīta un atzīta arī plašākā lokā. Atskaņo saviem kolēģiem un paskaties uz viņu sejām – “Killburn”, “Down Fields”, “Guns & Neurosis”, “Take Me To The Sea”.
Sava veida aicinājums pašam klausītājm meklēt, domāt, apcerēt. Albuma vāks neko priekšā nepasaka, gribi zināt, kas tur iekšā, ver vaļā un provē. Iekšā ir arī dziesmu vārdi, lai pietuvinātu bezdibeni. Šaubu nav, ka teicienā par lūkošanos bezdibenī, līdz bezdibenis sāk lūkoties Tevī, ir spēks. Šajā albumā ir tas pats. Tas nemaz nav slikts, bet tā dziļums mazliet biedē. Jā, varētu piekasīties, ka te ir smuks, ļoti labs un kvalitatīvs ieraksts, viss labi iespēlēts, iedziedāts, bet pietrūkst kaut kā. Varētu papildus instrumentus vietām, čellu vai flautu, bet tad šis albums zaudētu savu vienkāršību, kas uzrunā uzreiz.
Labs salikums – klavieres un balss. Un dziesmas par D. Vietām rotaļīgi, kā pasakas, vietām kā vecu zvejnieku stāsti, kuru sejās kopā ar pamatīgām grumbām iezadzies arī ellīgs miers, vietām kā sieviešu sarunas pie vīna glāzes tumšākā rudens vakarā. Arī bez lielas un masīvas mārketinga kampaņas šis albums paliks manā prātā kā ļoti labs. Cerībā, ka lasot šo, Tev arī radīsies interese un albums nonāks arī Tavā plauktā, atskaņotājā un mēs būsim tie daži, kas pa kluso šo klausīsies, pie sevis priecājoties, ka esam tā mazā, neatzītās mūzikas sauja, kam šis ieraksts ir. Varbūt tā ir mūsdienu iezīme, ka mūs mazāk interesē pats saturs, cik, kā tas tiek ietīts, pārdots un pasniegts. Šokējoši, skandalozi, šīs paaudzes pēdejais mākslinieks vai leģendārais dziedātājs, kas jau sen nav leģendārs, bet koncerts ir izpārdots. Te ir pretējais – labs albums, nudien. Vēlreiz neatkārtošos, lai neizaicinu kartupeļa vai gludekļa lidojumu manā virzienā. Cerība nepazūd, ka Elizabete iesildīs kādu lielāku vai mazāku mākslinieku, tiks pamanīta un atzīta arī plašākā lokā. Atskaņo saviem kolēģiem un paskaties uz viņu sejām – “Killburn”, “Down Fields”, “Guns & Neurosis”, “Take Me To The Sea”.
