Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Zootehnikums #19: Vegāni organizējas
Pēdējās izmaiņas veiktas:
16.12.2016

Šajā Zootehnikumā - sarunas ar četru Eiropas valstu organizāciju pārstāvjiem no
Dānijas, Luksemburgas, Vācijas un Igaunijas, kas popularizē vegānismu kā līdzcietīgu,
videi draudzīgu un veselīgu dzīvesveidu.
Raidījumu veidoja: Aija Cepliša un Sandris Ādminis, attēla autore: Arta Berezovska.

Mūzika raidījumā:

  • Zāle - Vantis (2016)
  • Tito & Tarantula - After Dark (1996)
  • David Bowie - I'm Afraid Of Americans (Nine Inch Nails V1 Mix) (1997)
  • Quentin Sirjacq - Orange (2016)
  • Explosions in the Sky - The Birth and Death of the Day (2007)

► Raidījumu arhīvs

Raidījuma sarunu transkripti:


Saimons Anhuts (Simon Anhut) no organizācijas "Venga", kas ir studentu organizācija Bīlefeldē, Vācijā un sākotnēji tika dibināta 2008. gadā, lai panāktu, ka vietējās universitātes ēdnīcā studentiem ir pieejams arī vegānisks ēdiens un viņi to arī panāca.

… Kopš tā laika esam sākuši runāt arī par vairākām citām tēmām, lai iesaistītu cilvēkus dzīvnieku tiesībās. Piemēram, mēs uzsākām kampaņu pret kažokādām, jo, kā zināms, vegānisms attiecas ne tikai uz ēšanas paradumiem, bet arī uz visiem citiem veidiem kādos dzīvniekus izmanto, piemēram, saistībā ar ādas, kažokādas un vilnas izstrādājumiem. Mēs panācām, ka starptautiski pazīstamais uzņēmums "Gerry Weber" pārtrauc tirgot kažokādas. Pirms tam viņi jau bija to pārtraukuši darīt, tad  vienubrīd atsāka, bet pateicoties mūsu protestiem, viņi atkal pārtrauca tirgot kažokādas saturošas preces.

Mēs izmantojam visdažādākās pieejas, jo redzam, ka cilvēki nonāk pie vegānisma ļoti dažādos veidos, ar dažādām motivācijām. Vairumam cilvēku ir visai pozitīva attieksme pret vegānismu, jo vairumam nepatīk, ka dzīvnieki mirst un cieš, vairumam nepatīk, ka cilvēki pasaulē cieš badu, tāpat vairums cilvēku nevēlas, ka planēta tiek sačakarēta. Un vegānisms palīdz tam visam. Taču cilvēki bieži vien nesaskata saiknes starp vegānismu un šīm problēmām.

Attiecībā uz pasaules vegānisma dienu: mēs rīkojam gājienus ielās, kur katram dalībniekam ir plakāts ar uzrakstu "Es esmu vegāns, jo ..." - un katrs tur norāda savu motivāciju. Tā ka tie ir daudzi dažādi cilvēki, ar dažādām motiācijām - vienam tas ir fakts, ka lietusmeži tiek izcirsti lopbarības ražošanai, citi vienkārši jūtas veselīgāk, protams, lielais vairums to dara dzīvnieku dēļ, viņu motivācija ir ētiski apsvērumi, jo mūs ar parējiem dzīvniekiem vieno ļoti daudz īpašību un vajadzību... Un mēs redzam, ka ejot ielās un runājot par šīm motivācijām, arī daudzi citi cilvēki identificē arī sevi ar šiem iemesliem, un mēs ceram, ka viņi par tiem arī padomā. Ir ne tikai daudz labu iemeslu, lai kļūtu par vegānu, bet ar katru dienu tas ir aizien vieglāk.


Tomass Jēgers (Thomas Jaeger) no Luksemburgas Vegānu biedrības sarunā uzsvēra, ka šī organizācija ir politiski visai ietekmīga, ar labiem sakariem - viņi sadarbojas ar Luksemburgas valdības koalīcijā esošo Zaļo partiju.

...Mēs bieži rīkojam vegāniskus brančus un pasākumus Zaļajai partijai. Jau sesto reizi ik gadu rīkojam plašus vegāniskos brančus, kas strauji kļūst aizvien plašāki. Pēdējos divus gadus mēs pat pārsniedzām 6000 aplemklētāju skaitu, tā ka, iespējams, tas ir lielākais vegāniskais brančs Eiropā. Es personīgi darbojos arī startautiskā līmenī, tostarp esmu biedrs Briselē bāzētajā "Safe Foods" organizācijā, kas ir lobija grupa Eiropas Parlamentā un cīnās arī par vegānismu. Protams, dažādu administratīvo iemeslu dēļ pārmaiņas notiek ļoti lēni. Pirmais mērķis, ko vēlamies sasniegt, ir adekvātas definīcijas par to, kas ir vegānisks un veģetārs. Bez šādām definīcijām ir grūti vērsties pret organizācijām, kas nepilda ar tām saistītos nosacījumus produktu ražošanā un marķēšanā.

Kā sabiedrība Luksemburga ir ļoti līdzīga Francijai - ar ārkārtīgi augstu un aizvien augošu gaļas produktu patēriņu. Taču vegānu skaits aug, lai gan tam vēl nav manāmas ietekmes uz sabiedrību, bet ir šī veiksmīgā sadarbība ar Zaļo Partiju. Luksemburgā ir arī plaša kustība - "Transition Town", kas arī ir ļoti atvērta vegānisma idejai, lai gan viņi šo vārdu nelieto, sakot ka "we are in transition". Es domāju, ka nākamajos piecos gados mums būs ļoti liela ietekme uz sabiedrību.


Saimons Gerlahs (Simon Gerlach) no Kopenhāgenas Dānijā pārstāv organizāciju ar visai nekautrīgu nosaukumu "Go vegan!".

Mēs lielākoties nodarbojamies ar vegānisma popularizēšanu un rīkojam protestus, piemēram, ikgadējus protestus pret piena industriju. Esam rīkojuši divus dažāda veida protestus, jo Dānijas piena industrijai ir divi ikgadējie lielie pasākumi - pārtikas festivāls, kas būtībā ir veids ka reklamet savus produktus - viņi tos dod par brīvu bērniem un ģimenēm, piesaista dažādas mūzikas grupas, kas patīk pusaudžiem un tas notiek divu  trīs dienu garumā Kopenhāgenas centrā. Mēs savukārt turpat ārpusē protestējam ar plakātiem un informāciju par piena industrijas “tumšo” pusi. Piemēram, par to, ka teļi tiek jau pirmo 24 stundu laikā nošķirti no savām mātēm, par to, ka bullēni tiek nogalināti, jo viņi, protams, nespēs dot pienu un arī pašas piena govis tiek nogalinātas četru piecu gadu vecumā, lai gan varētu nodzīvot līdz pat 20-25 gadiem. Mēs arī rādām attēlus par to, kā pret šiem dzīvniekiem izturas.

Tāpat mēs izdalām īpašas skrejlapas ar informāciju par piena industriju un mums ir simtiem litru sojas čokolādes piens, ko izdalām bez maksas, lai parādītu cilvķiem arī pozitīvo alternatīvu, nevis tikai šīs tēmas drūmo pusi. Mēs gribam parādīt gan "kāpēc?", gan arī "kā?".

...Atšķirībā no citām dāņu dzīvniektiesību oranizācijām mēs nebaidāmies (ja tā var teikt) runāt par vegānismu, aicinām cilvēkus samazināt piena produktu patēriņu un galu galā no tiem atteikties pavisam. Mēs runājam par vegānismu, taču mūsu pieeja ir arī pragmatiska. Mēs sakām cilvēkiem, ka vegānisms ir tas uz ko virzīties, jo uzskatām par līdzcietīgāko un ētiskāko dzīvesveidu, taču ja jums liekas, ka tas ir pārāk sarežģīti, tad varat arī sākt kaut vai vienkārši vienas nedēļas garumā aizvietojot pienu savā kafijā ar sojas pienu.

Kad mēs sākām darboties, mūsuprāt dāņu valodā nebija pietiekami daudz informācijas par vegānismu un ētiskajiem, filosofiskajiem argumentiem, kas runā par labu tam. Pārējās ogranizācijas fokusējās galvenokārt uz veģetārismu un dzīvnieku labturības problēmu mazināšanu, bet mēs uzskatījām, ka cilvēkiem, kas vēlas darīt ko vairāk vajadzīga informācija. Jo problēma nav tikai tajā kā izturamies pret dzīvniekiem, bet fundamentāla problēma jau ir pats fakts, ka turam viņu kā īpašumu un nogalinām, neatkarīgi no tā cik "humāni" cenšamies nogalināt kādu, kas nevēlas mirt... Es nesaprotu, kā tas iespējams.

Par vegānisma dienu - ... Dānijā ir kāda organizācija, kas rīko vegānisko izaicinājumu, bet tas notiek martā, saistībā ar šīs organizācijas nosaukumu. Taču viņi runāt tikai par vegānisma uztura pusi, gandrīz nemaz nepieskaroties tēmām saistībā ar dzīvniekiem. To darām mēs - izplatot skrejlapas, rakstot medijiem, kas mums ir visai veiksmīgi izdevies, pievēršot uzmanību dzīvniektiesību tēmām. Mēs arī rīkojam uz ielas infopunktus, kur cienājam cilvēkus ar vegāniskām kūkām un sarunājamies ar cilvēkiem.

Mēs skatāmies, ko dara citas organizācijas un cenšamies no viņiem mācīties, jo pastāvam tikai četrus ar pusi gadus un esam neliela brīvprātīgo grupa, taču Dānijā mums joprojām ir unikāla niša, kurā ir svarīgi darboties, taču saprotam, ka arī citu organizāciju darbs ir loti vērtīgs un mēs savā ziņā papildinām viena otru, ir nepieciešamas dažādas pieejas, jo mērķis mums ir kopīgs.


Uz garāku sarunu aicinājām mūsu kaimiņus - Igaunijas vegānu biedrības pārstāvjus Kadri Āviku (Kadri Aavik) un Florianu Bīzingeru (Florian Biesinger).

Kadri Āvika:
"Igaunijas vegānu biedrība" ir samērā jauna organizācija, kas tika dibināta 2012. gadā. organizācijas galvenais mērķis ir popularizēt vegānismu, informēt par vegānu uzturu un dzīves stilu, mazāk par kažokzvēru audzētavu aizliegumu, vai valdības lobēšanu, ko dara citas dzīvniektiesību organizācijas Igaunijā - biedrība vairāk strādā saistībā ar vegānisko dzīvesveidu, cenšoties apvienot vegānus un cilvēkus,kurus interesē šī tēma. Mēs cenšamies padarīt kļūšanu par vegānu pēc iespējas vieglāku. Pašlaik mums ir apmēram 160 biedri un visu galveno darbu paveic neliela grupa brīvprātīgo, kas strādā katru dienu.

Mūsu galvenās aktivitātes - pati lielākā ir liels vegānu gadatirgus, kurš notiek jau piekto reizi un šo gadu laikā pamatīgi izaudzis - šogad pārceļamies uz lielākām telpām, kur būs daudz vairāk vietas dažādiem stendiem un darbnīcu rīkošanai. Organizējam “Vegānisma izaicinājuma mēnesi” un mentora programmu, kas nodrošina atbalstu topošajam vegānam, kā arī ikdienišķus pasākumus, lai sapulcētu vegānus.

Saistībā ar šo vegānisko gadatirgu jau trešo reizi notiek arī Igaunijas dzīvniektiesību konference ko rīkojam kopā ar Igaunijas dzīvniektiesību organizācijām.
Fokuss - kā savienot akadēmisko darbu un aktīvisma darbu, lai veicinātu dzīvniekiem draudzīgāku domāšanu sabiedrībā kopumā.

Florians Vīzingers, kas specializējas vegāniska uztura jautājumos: Igaunijā drīz tiks publiskotas jaunās uztura pamatnostādnes un uz citu valstu fona neparasti ir tas, ka tajā plānots norādīt, cik procentu olbaltumvielu pieaugušajiem jāuzņem no dzīvnieku izcelsmes produktiem - un ieteikums ir -  60% no ikdienā uzņemtajām olbaltumvielām, bet bērniem - 75%... Un tā tiek norādīta kā minimālais ieteiktais daudzums. Tas ir pavisam cits virziens nekā citu valstu līdzīgās pamatnostādnēs par … Un tās nav labas ziņas  vegāniem. Par šo tēmu, darba grupai mēs esam nosūtījuši jautājumu - kas ir šādu ieteikumu zinātniskais pamats? Bet atbildi neesam saņēmuši. Šajā sakarā arī aktīvi darbojamies - tostarp plānojam sazināties ar pasaules mēroga uztura speciākistiem - Hārvarda sabiedrības veselības skolu vai Britu uzturzinātnieku asociāciju, aicinot nosūtīt savus viedokļus par plānotajām Igaunijas uztura vadlīnijām.

Kadri: Mēs esam arī publiskojuši salīdzinājumu starp šīm plānotajām vadlīnijām un Somijas uzturzinātnieku ieteikumiem un atšķirības ir diezgan šokējošas,  - it kā vegānisms pēkšņi kļūst bīstams, ja tu dzīvo 80 kilometrus tālāk uz dienvidiem no Somijas… Tas ir absurdi. Somijā vegānisks uzturs ir akceptēts kā pieņemams ikvienā dzīves posmā.

Florians: Jām, būtībā viņi ir pārņēmuši Ziemeļamerikas Uzturzinātnieku atzinumu, ka pareizi saplānots vegānisks uzturs ir derīgs ikvienā vecumā.

Aija: Atbildot uz jautājumu, kāpēc pastāv tik liela atšķirība divu kaimiņvalstu ieteikumos par uzturu Florians saka, ka Igaunijā uzturzinātnes jomā toni nosaka pāris ietekmīgas personas, kas būtībā kļūst par informācijas burbuli, kurā notiekošais aizvien vairāk atšķiras no tā, ko saka citu valstu dietologi...

Florians: Ir kāds konkrēts cilvēks šajā panatnostādņu izstrādes darba grupā, viens no šiem ietekmīgajiem dietologiem - kurš ir saistīts ar kādu institūciju, kurā pētnieki un šie uzturzinātnieki cieši sadarbojas ar piena industrijas pārstāvjiem, lai ražotu veselīgus piena produktus … Tas ir cilvēks ar “stingriem uzskatiem” viņš veido grāmatu triloģiju, kuras pirmās divas daļas saucās “Normāla ēšana” un “Normāla dzeršana”. Vai varat uzminēt, kā saucas trešā daļa, kas drīz tiks publicēta? “Normāla laulība”! Tā ka visai interesantas lietas notiek Igaunijā.

Feisbukā ir vairākas vegāniem domātas grupas, lielākā ir “Yes, its vegan”, kurā tiek publicēti ēdienu vai produkti attēli, kas ir bez dzīvnieku produktu sastāvdaļām. Grupai pašlaik ir vairāk kā 10 000 sekotāju un, kad šis skaitlis sasniegs 14 000, tad varēs droši teikt, ka tai seko 1 procents valsts iedzīvotāju.

Sandris: esmu pētījis veģetārisma un vegānisma kustību vēsturi Latvijā un vēsture liecina, ka pēc PSRS okupācijas visdažādākās biedrības un organizāciajs tika aizliegtas. Es domāju, kā šie jautājumi pie mums būtu attīstījušies un kādu vietu ieņemtu sabiedrībā, ja pie tiem būtu strādāts arī šos 50 gadus, kā tas ir bijis ar daudzām rietumvalstīm.

Kadri: Jā, protams, mēs joprojām “nesam” padomju mantojumu šajos jautājumos. Arī ideja par aktīvismu ir it kā lielā mērā pārprasta un “aktīvisms” tiek uztverts kā kaut kas negatīvs. Tāpat joprojām kopš neatkarības atgūšanas neesam izveidojuši spēcīgas taisnīguma kustības, piemēram, feminisma vai antikapitālisma kustības. Šīs kustības, kas gadu hdesmitiem attīstījušās rietumvalstīs, mums bija jāceļ no pašiem pamatiem līdz ar neatkarības iegūšanu. Tas ir ļoti grūti, tomēr var novērot ievērojamu progresu, īpaši pēdējā laikā.

Vegānisms Igaunijā plaukst, par mums interesējas arī mediji. Tā ir mazas valsts priekšrocība - mums viegli nokļūt mediju uzmanības lokā, piemēram, Delfos, jo medijiem nemitīgi vajadzīgas jaunas ziņas.

Sandris: Latvijā ēdienam ir cieša saikne ar tradicionālajam vērtībām. Jaunajam Rīgas teātrim bija izrāde “Melnais piens”, kuras sauklis, ja tā var teikt, bija “Latvijas lauki pastāvēs, kamēr pēdējai tantiņai laukos būs govs”... tātad vegāni bezmaz sanāk vainīgi pie tā, ka iznīkst Latvijas lauki :)

Kadri: Jā, arī Igaunijā ir līdzīgi, ka tiek idealizēta lauku dzīve un kaut kāda kustība par atgriešanos pie “saknēm”. Pastāv tāda romantizēta, neiespējama ideja par tantiņām laukos un laimīgajām govīm. Šo pieeju izmanto arī lopkopības industrijas, apelējot pie nacionālisma jūtām - sakot, ka “mums jāatbalsta sava valsts, pērkot vietējos produktus”, kas it kā esot daudz labāki par citiem produktiem.

Sandris: … cilvēkiem pietrūkst saiknes ar dabu un dzīvniekiem, bet diemžēl paradoksālā kārtā tas, ko esam piedzīvojuši kā normālu, tas, pie kā iztēlojamies ka vajadzētu atgriezties, jau lielākoties ir šīs sagrozītās attiecības, kurās dzīvniekus esam pakļāvuši un ieslodzījuši, lai izmantotu savam labumam. Ja tas ir labākais, ko esam redzējuši, tad uz industrijālo dzīvnieku fermu šausmu fona neko labāku arī nespējam iztēloties. Bet cerams, ka drīz dzīvnieku saudzētavas tiks atvērtas arī Latvijā un Igaunijā līdzīgi kā tas nesen noticis Lietuvā - vietas, kur cilvēki var doties un satikt šos dzīvniekus un izjust šo saikni, vienlaikus neturot šos dzīvniekus kā tādas ražošanas mašīnas.