Zootehnikums #34: Saudzētava "Trīs sivēntiņi"
Pēdējās izmaiņas veiktas:
02.10.2017

Šajā raidījumā - saruna ar Viktoriju Naujokaiti par pirmo fermu dzīvnieku saudzētavu (animal sanctuary) Baltijas valstīs - "Trys Paršeliai" ("Trīs sivēntiņi"). Kas ir SAUDZĒTAVA? Īsumā: saudzētavas ir iestādes, kur dzīvnieki, kas agrāk tikuši izmantoti, var brīvi un pasargāti nodzīvot savu mūžu. Saudzētavas ir kaut kas pretējs dzīvnieku audzētavām. Tās ir vietas, kur dzīvniekus nevis pērk vai pārdod, nobaro kaušanai, audzē kažokādu ieguvei, nevis apsēklo un slauc, lai iegūtu pienu vai izmanto eksperimentos, bet kā ilglaicīga patvēruma vietas, kur nekas tāds viņiem nedraud. Miers un saudzīga aprūpe līdz dabiskam viņu mūža noslēgumam. 

Saudzētava Lietuvā darbojas kopš 2015. gada, un tajā dzīvo kazas, aitas, vistas, govs, truši un citi.

 

Sarunas atšifrējums:

Sveiki, esmu Juris no radioradījuma Zootehnikums. Vai Tu varētu pastāstīt par sevi?

Sveiki, mani sauc Viktorija Naujukaite, esmu no Baltijas dzīvnieku saudzētavas “Trīs sivēntiņi”.

Kā tev iet?

Paldies, labi. Mēs lieliski pavadām laiku ar draugiem un kolēģiem no Latvijas.

Vai tu vari pastāstīt, kas īsti ir saudzētava? Ko jūs šeit darāt? Kas te notiek?

Saudzētava ir droša vieta, patvērums dzīvniekiem, kas izglābti no industriālām fermām un mazām fermām. Te dzīvnieki var nodzīvot līdz mūža galam un netiek nekādi izmantoti. Viņi ir brīvi un var komunicēt ar citiem dzīvniekiem un cilvēkiem. Dažas saudzētavas ir kā glābšanas organizācijas, kas glābj daudzus dzīvniekus. Manuprāt, saudzētavām jāfokusējas uz cilvēku izglītošanu. Piemēram, Lietuvā katru gadu tiek nogalināti 50 miljoni broileru cāļu. Ja mēs izglābtu simtiem cāļu, tie būtu nulle, komats, nulle nulle nulle procentu, tam nebūtu jēgas..

Praktiski, tas neko daudz nemainītu.

Jā, tas neko daudz nemainītu. Tāpēc mēs fokusējamies uz izglītošanu -- sociālajos medijos, žurnālos, avīzēs. Mēs aicinām cilvēkus apciemot mūsu saudzētavu.

Arī skolas un bērnus?

Mūsu saudzētavai ir tikai 2 gadi un mums vēl ir daudz darāmā, jāizveido labi apstākļi dzīvniekiem. Mēs esam apciemojuši tikai dažas skolas. Nākotnē mēs centīsimies to darīt biežāk. Bet parasti mēs aicinām cilvēkus un skolas brauc pie mums ar autobusiem un vēlas satikt brīvus un laimīgus dzīvniekus. Tas ir jauki.

Šī ir pirmā saudzētava Baltijas valstīs.

Jā. Jūhū!

Kā jums ienāca prātā izveidot šo saudzētavu?

Pirms dažiem gadiem, šķiet, septiņiem, es redzēju tā saukto lauksaimniecības dzīvnieku saudzētavu. To sauca vienkārši Farm Sanctuary, viņi darbojas jau 30 gadus. Es skatījos, ko un kā viņi dara. Man vienmēr ir paticis strādāt tiešā kontaktā ar dzīvniekiem. Ir aktīvisti, kas strādā dzīvnieku labā, bet viņiem nav tieša kontakta ar dzīvniekiem. 11 gadus es strādāju ar dzīvniekiem, pārsvarā kā brīvprātīgā. Es tiešām vēlējos iepazīt šos dzīvniekus un mūsu valstī nebija saudzētavu.

Kur tu strādāji kā brīvprātīgā?

Kaķu un suņu patversmēs. Rīkoju labdarības pasākumus, koncertus. Darbojos dzīviektiesību organizācijās.

Tātad, tev bija doma par saudzētavas izveidošanu šeit. Kādi bija praktiskie soļi, lai to izveidotu?

Man jāpadomā. Kādi praktiskie soļi..

Jā, kā jums tas izdevās?

Pirms trim gadiem es dzīvoju citā pilsētā. Izveidoju kaķu un suņu patversmi, jo tajā apvidū tādas nebija. Es plānoju pirkt zemi, kur izmitināt un rūpēties par šiem suņiem un kaķiem, un citiem dzīvniekiem. Bet lietas izvērsās nedaudz citādi. Es satiku Edvardas, savu draugu, un viņš negribēja dzīvot tajā pilsētā, tāpēc mēs sākām skatīties apkārt un meklēt zemi pie lielajām pilsētām – Viļnas, Kauņas. Mēs izveidojām feisbuka lapu.

Tā ir pirmā lieta, kas jāizdara!

Jā! Mēs dabūjām šo vietu no vegānu bāra, restorāna, jo viņi to neizmantoja. Tad mēs dabūjām dzīvniekus.

Pastāsti par šo vietu. Vai šai vietai ir vēsture?

Es neko daudz nezinu par šīs vietas vēsturi. Zinu, ka astoņus gadus te neviens nedzīvoja. Varbūt nedaudz smieklīgi ir tas, ka šīs vietas īpašnieks gribēja te auzēt daudz aitu. Jā, bet tas ir kaut kas nedaudz cits.

Mēs šeit dzīvojam jau divus gadus un te ir patiešām jauki. Mēs vēlamies nopirkt šo vietu. Esam jau sakrājuši nedaudz naudas. Šai vietai ir daudz priekšrocību.

Piemēram, tā ir netālu no Viļņas. Joprojām esam saistīti ar lielās pilsētas dzīvi.

Jā. Sešdesmit kilometri līdz Viļņai, astoņdesmit līdz Kauņai. Dažus dzīvniekus ārstējam Viļņā, dažus Kauņā. Brīvprātīgie pārsvarā brauc uz šejieni no šīm pilsētām, tāpat arī cilvēki ar bērniem.

Protams, būtu bezjēdzīgi veidot saudzētavu vietā, kur tuvumā nav cilvēku. Zaudētu saskari, saiti. Tā ir nākamā lieta, ko vēlējos jautāt – kā saudzētavas palīdz dzīvniektiesību kustībai?

Visvienkāršākā lieta – dzīvniektiesību organizācijas var izmantot fotogrāfijas un video no saudzētavas, kur dzīvnieki dzīvo brīvi un pret viņiem izturas jauki, jo kā gan citādi cilvēki varētu to redzēt, uzzināt. Otra lieta – daudzi cilvēki nevēlas skatīties bukletus vai atsakās no tām nežēlīgajām filmām. Mēs publicējam jaukus video, kur pret citiem dzīvniekiem cilvēki izturas kā pret suņiem un kaķiem, un viņi arī uzvedas kā suņi un kaķi. Daudzi cilvēki, kas noraida citu informāciju, ir atvērti šai informācijai. Tā mēs sasniedzam dažādus cilvēkus. Pie mums brauc ģimenes. Vairums šo cilvēku ēd gaļu, daudzi cilvēki mīl dzīvniekus, bet vienalga viņus ēd. Un tad viņi atbrauc uz šejieni, satiek šos dzīvniekus, paglauda, uzzina viņu stāstus. Es domāju, ka tad var daudz ko pārdomāt.

Te viņi redz, ka dzīvniekiem ir ļoti dažādas personības.

Jā, personības.

Vai vari pastāstīt, kādi dzīvnieki jums šeit ir? Varbūt ir kāds personisks vai jautrs stāsts?

Mums ir vistas, vistas, no kurām iegūst olas un vistas, kas tiek audzētas gaļai. Vēl mums ir govis, kazas, aitas un truši. Viņi nāk no industriālajām un no mazajām fermām. Cāļu gadījumi ir vieni no nežēlīgākajiem.

Kā viņi šeit nokļuva? Vai tu atradi viņus vai viņi atrada tevi?

Es domāju, ka viņi atrada mūs. Pārsvarā cilvēki zvana va raksta, ka ir kāds dzīvnieks, kam nepieciešamas labas mājas. Viens cilvēks mums zvanīja, ka izglābis broileru cāļus, arī Liliju un Lūsiju. Šie cāļi bija izmesti atkritumos kopā ar citiem cāļiem, jau mirušiem cāļiem, un atstāti nomirt. Viņi tā dara, ja vistas neaug gana ātri vai ir savainotas., kā, piemēram, Lūsija. Lūsijai trūkst vienas acs, viņa klibo un viņai ir krustenisks knābis. Fabrikas strādnieki vienkārši viņu izmeta un atstāja nomirt. Tad kāds gāja garām un viņas paņēma. Cāļi bija ļoti slimi un tikai dažas dienas veci. Mēs palīdzējām viņiem izveseļoties un nu viņi ir laimīgi, bauda dzīvi. Lūsija vienmēr zina, ka ir pusdienslaiks, viņa gaida uz uz kāpnēm, kad nākšu viņu pabarot. Viņām ir ļoti atšķirīgas personības un viņas ir jaukas un draudzīgas. Parastā fermā vairums vistu bēg no cilvēkiem, jo baidās.

Kur tu ieguvi iemaņas darbā ar dzīvniekiem? Tu teici, ka agrāk strādāji kā brīvprātīgā dzīvnieku patversmēs. Bet tas ir kaut kas cits – tie ir mīļdzīvnieki. Darbs ar, piemēram, vistām noteikti atšķiras?

Jā, tas ir citādi. Man šķiet, ka darbs ar suņiem un kaķiem ir vienkāršāks, jo ir speciālisti un mēs jau zinām diezgan daudz par suņiem un kaķiem. Bet neviens īsti neārstē vistas, jo ekonomiski viņas skaitās nevērtīgas. Tāpēc es domāju, ka jebkuram, kurš vēlas izveidot saudzētavu, vispirms būtu jāpamācās par dzīvniekiem. Bet mēs neko daudz nezinājām. Viapirms mēs izveidojām saudzētavu, tad mēs dabūjām dzīvniekus un tad mācījāmies. Visu, ko es zinu, es zinu no ASV saudzētavām, viņu darbinieki mums palīdz. Ja kāds ir slims, reizēm paiet kādas trīs dienas, kamēr mēs cenšamies saprast, kas par vainu un kā mēs to varētu izārstēt. Tagad mums ir viena speciāliste, viņa ir specializējusies uz eksotiskajiem dzīvniekiem. Mēs nopirkām viņai grāmatu, pēc kuras viņa tagad mācās, kā ārstēt vistas, jo šajā valstī to īsti nav darījuši. Mēs mācāmies no citu valstu saudzētavām un konsultējamies ar ārzemju veterinārstiem.

Vai vietējā valdība jums kaut kā palīdz? Vai viņi ir atvērti jūsu idejai?

Ne pārāk. Mēs gribējām dabūt atļauju lietot mikročipus, nevis numurus ausīs, un mēs tiesājamies jau gadu. Tā ka valdība nav īpaši atvērta. Viņiem šie ir tikai pārtikas ķēdes dzīvnieki. Bet citi cilvēki, organizācijas un institūcijas mūs atbalsta.

Bet finansiāli jūs esat neatkarīgi no valdības?

Jā. Visi ziedojumi nāk no cilvēkiem un dažām firmām. Un cilvēki var ziedot mums 2 procentus savu nodokļu. Bieži mēs lūdzam ziedojumus, ja kāds ir slims vai kaut kas ir jāuzbūvē, un tad cilvēki ziedo. Vēl mēs rakstām projektus dažādiem ārzemju grantiem.

Vai jums pietiek ar ziedojumiem, ko saņemat?

Mēs plānojam koncentrēties uzziedojumu kampaņu rīkošanu. Bet vispār es esmu pārsteigta, ka tik daudzi cilvēki mūs atbalsta un mums nav problēmu ar ziedojumiem. Tas ir pārsteidzoši, jo mēs esam pirmie, kas šeit rūpējas par govīm un kazām. Cilvēki mīl suņus un kaķus.

Es domāju, ka ir priekšrocība būt pirmajai saudzētavai valstī.

Jā. Liela nozīme ir arī tam, kā mēs rakstām un stāstām, kādas fotogrāfijas publicējam, kā sazināmies.

Vai vari pastāstīt, kādi vēl jums ir nākotnes plāni?

Vispirms mums jānopērk šī vieta, lai mēs justos droši, ka dzīvnieki nebūs jāpārvieto. Tas ir mūsu galvenais mērķis. Kā jau teicu, esam sakrājuši daļu naudas, un plānojam rudenī vai, vēlākais, ziemā to darīt. Kad mēs nopirksim šo vietu, mēs varēsim uztaisī labākus nožogojumus un ēkas dzīvniekiem. Mēs aicināsim vairāk cilvēkus.

Tu domā apmeklētājus vai brīvprātīgos?

Apmeklētājus. Un arī brīvprātīgos. Tagad mums visu laiku ir vismaz viens brīvprātīgais, jo ir daudz darāmā. Cilvēki palīdz rūpēties par dzīvniekiem un apkārtni. Mēs fokusēsimies vairāk uz izglītošanu. Un vairāk strādāsim ar medijiem, jo tiem ir liela ietekme. Tā var aizsniegt vairāk cilvēku. Vairāk cilvēku nekā viens skolas autobuss, kas tagad brauc reizi nedēļā. Nākotnē mēs gribētu uzbūvēt māju brīvprātīgajiem un cilvēkiem, kas vēlas palikt uz nedēļas nogali. Tas būtu viens no mūsu fokusiem – maza viesu māja. Ar divām istabām varētu būt gana. Un varbūt padarīt šo vietu nedaudz interesantāku ar akustiskajiem koncertiem vai ziedošanas kampaņu pasākumiem.

Gaidīsim! Kādu attīstību plāno Baltijas pirmā saudzētava?

Es gribētu strādāt ar vienu lietu visā Eiropā – mēs tagad strādājam ar mikročipiem ausu numuru vietā. Eiropā ir vairākas saudzētavas – piemēram, Spānijā kādas piecas,Vācijā un Polijā četras, bet tās nav tikai lauksaimniecības dzīvnieku saudzētavas. Ir daudz dzīvnieku, kas ir izņemti no pārtikas ražošanas, bet joprojām tiek uzskaitīti kā pārtikas dzīvnieki, lauksaimniecības dzīvnieki. Es vēlētos, lai visā Eiropā saudzētavu dzīvnieki tiktu atzīti kā vienkārši dzīvnieki.

Vai tā ir visā Eiropā?

Jā, likums ir viens un tas pats – lauksaimniecības dzīvnieki tiek uzskaitīti kā lauksmaimniecības dzīvnieki un nevar tikt uzskaitīti kā mīlļdzīvnieki vai kas cits. Viņiem ir jāliek ausīs numuri. Piemēram, ja te būtu putnu gripa, tad mums būtu jānogalina viss vistas.

Kāpēc tu esi pret tiem numuriem? Vai tev liekas, ka tam ir kāda nelāga nozīme, ka tas ir kaut kā pazemojoši?

Vergiem ir numuri, bet cilvēkiem mēs parasti dodam vārdus. Tā ir viena lieta. Otra lieta – tie ir bīstami dzīvniekiem – viņi mēdz tos saplēst. Saudzētavās dzīvnieki ir brīvi un staigā visur, ap kokiem, ēkām. Viņi mēs saplēst ausu numurus, bet ir jāieliek jauns. Dažiem dzīvniekiem biegās visa auss ir noplēsta. Vienai mūsu kazai bija līdzīgi – mēs sākumā nepamanījām, bet tur bija ievainojums un iekaisums, mēs paši nevarējām tikt ar to galā, nācās vest uz klīniku 80 kilometru attālumā. Tas ir dārgi, tas ir sāpīgi dzīvniekam, un reizēm no infekcijas var nomirt. Arī šī praktiskā puse.

Vai jūs plānojat ierosināt kādus likuma grozījumus? Kādas iniciatīvas?

Vai jums ir kādi draugi, kādi aktīvisti, kas ar to varētu palīdzēt?

Mēs sākām šo ausu numuru lietu pirms gada. Šobrīd būtībā darbojos es un jurists. Bet, ja mēs darīsim ko lielāku vai Eiropas līmenī, protams, mums vajadzēs vēl cilvēkus. Tas būtu liels darbs. Es ceru, ka mēs to sāksim, bet es vēl nezinu, kad. Jo kad mēs to sākām Lietuvā, mēs domājam, ka tas būs viegli, jo mums ir juriste. Šī juriste ir panākusi, ka tādās institūcijās kā skolas un slimnīcas jebkurš var pieprasīt veģetāru ēdienu. Viņa uzvarēja šajā tiesā. Mēs domājām, ka tad jau ar ausu numuriem būs viegli, jo tie bija kādi pieci dzīvnieki un ir taču iespējams ielikt mikročipus un nav nekas jāmaina sistēmā. Tagad mēs pie tā strādājam jau gadu, cik laika tas prasītu Eiropā, es nezinu. Spānijā saudzētava piecos gados panāca iespēju likt mikročipus ausu numuru vietā, tāpēc es ceru, ka mums tas neprasīs piecus gadus.

Lieliski. Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kas vēlētos atvērt saudzētavu Baltijā?

Es teiktu, ka ar vienu saudzētavu valstī pietiek. Fokusēties uz izglītošanu, nevis būt glābšanas organizācijai. Svarīgākā lieta saudzētavās un daudzās citās organizācijās ir ziedojumi, jākoncentrējas uz ziedojumu vākšanu. Un nevajadzētu saudzētavā uzņemt pārāk daudz dzīvnieku, jo tad cilvēki var izdegt un var aptrūkties naudas un tad viss var sabrukt.

Izveidot mazu un veselīgu saudzētavu, nevis neizdevušos, par kuru visi pēc tam runās kā par izgāšanos.

Jā. Esmu pamanījusi, ka daudzas saudzētavas darbojas kā glābšanas organizācijas un uzņem ļoti daudz dzīvnieku. Ja godīgi, es tam neredzu jēgu. Es saprotu, ka viņi glābj dzīvniekus. Bet, kā jau mēs sākumā runājām, tā var izglābt nulle komats nulle nulle vienu procentu dzīvnieku, bet tas nekādi nemaina visu lauksaimniecības dzīvnieku nākotni. Bet tāds ir dzīvniektiesību aktīvistu un visas kustības mērķis.

Paldies par interviju! Novēlam tev un jūsu saudzētavai lielisku nākotni!

Paldies!