Četri jaundarbi ar izteiktu site-specific raksturu, kuros kombinētas autoru prasmes un izmantoti daudzveidīgi materiāli un tehnoloģijas, tieši iedarbojoties uz indivīda uztveri. Darbi ir redzami un izjūtami telpā un rosina ieraudzīt ierasto vidi jaunā veidā.

            Autoru izvēlētā atjautīgā tehnika atsauc atmiņā ready-made ziedu laikus. Duets izmanto sadzīves priekšmetus un ikdienišķi personalizētus elementus, piešķirot tiem jaunas nozīmes. Darbi demonstrē sevišķi jūtīgu attieksmi pret formu. Prasmīgi manipulējot ar kultūrzīmēm tiek veidota naratīva situācija par ticību vērtībām mūsu katra radošajā komunikācijā.

            Izstāde ir kas vairāk par acīmredzamo. Katram darbam ir sava unikālā identitāte. Objekti nav viennozīmīgi lokalizējami - tos iespējams gan uztvert, gan iztēloties, aktualizējot vērojuma, ķermeņa un telpas attiecības. Darbi veido telpisku ģeometriju un kompleksu attiecību režģi, kura centrā ir apmeklētājs. Tie atrodas dialogā ar telpu un skatītāju, pieļaujot pastāvīgu pārvērtēšanu atkarībā no vērojuma konteksta. Izstādes piesātinātā partitūra atklāj darbu daudzslāņaino būtību, veidojot objektu savstarpējo attiecību estētisko metaperspektīvu. Pieredzes kombinācijā apmeklētājs paradoksālā veidā var piedzīvot personīgas attiecības ar telplaiku, apvienojot juteklisko pieredzi un konkrētās reprezentācijas sistēmas, tādējādi veidojot sarežģītu vietas definīciju.

            Darbi apliecina mākslinieciskās pieredzes vienreizīgumu caur sevišķo saikni ar norises  vietu, ko veido vizualitātes fenomenoloģija. Lokācija vienlaikus kļūst par darbu instrumentu, subjektu un izejmateriālu, reflektējot par alternatīvās dzīves telpas apzināšanos dažādu subkultūru ietvaros. Izstāde apzināti tiek rīkota sabiedriskā vietā, lai vizuālajā valodā pārtulkotu socializēšanos kā vienu no cilvēka iedabas pamatnoteiksmēm. Apmeklētāji katru reizi unikālā veidā papildina izstādi, dažādos apziņas un gara stāvokļos līdzdarbojoties tās metafiziski saturiskajā pilnveidē. Katra apmeklētāja situācijā, individuāli radot jaunas korelācijas un pārskatot objektu heterotopo eksistenci, uztveres pieredze mainās.

            Objektos ietvertais latenti apvaldītais dramatisms caur manierīgu vizuālo leksiku pauž savu kontemplatīvo, taču rīcībspējīgo dabu mūsu pašu realitātes veidošanā. Autori aktualizē marginalitāti perifērajās robežjoslās, apvēršot spēka pozīcijas un sociālās hierarhijas, apšaubot centra dominanci. Tāpat arī caur eklektisku metožu kopumu, pētnieciski dekonstruējot demarkācijas robežgadījumus, tiek izvirzīti drosmīgi skatījumi uz dzimtes jautājumu diskursu.

            Visbeidzot autori arī rezonē par lokāli-globālajām sociālajām reālijām. Vispilnmiesīgāk tas izpaužas, sarkanajā apgaismojumā kā nolieguma simbolā piesūcinātajā, centrālajā darbā, kas atsedz un izgaismo publiski vairs nepieejamo un neaktīvo kluba daļu, apelējot pie nostalģijas par pagājušo laiku un Nabaklab darbības sākumposmu. Tādējādi izstāde, kļūstot pati par savu un kluba arhīvu, arī aicina reflektēt par atmiņas darbību laikā un telpā.