Grāmatas centrā ir kāda rakstnieka centieni rekonstruēt nesen bojā gājuša vīrieša Samuela personību un nāves apstākļus caur tuvo un ar viņu saistīto cilvēku atmiņām. Tēli, ar kuru vēstījumu lasītāja priekšā tiek uzburts Samuela tēls, ir viņa māte, labākais draugs Vandads, draudzene Laide (pēdējie divi veido romāna mugurkaulu), tāpat romānā darbojas arī citi mazāk zīmīgi personāži, kas dod savu artavu Samuela rekonstrukcijā, piemēram, māsa pansionātā, pie kuras Samuels devies ciemos, u. c. Šādā kārtā tiek radīts kaut kas līdzīgs Šeherezādes stāstiem, jo pats rakstnieks, kas izseko mirušā vīrieša dzīvesstāstam, grāmatas sākumā ieskicēts visai minimāli, pat par maz (tikai grāmatas izskaņā pievēršoties viņa izpētes motivācijai), savukārt liela daļa romāna veltīta dažādu atmiņu kaleidoskopam no iztaujāto draugu puses. Turklāt jo vairāk atmiņu stāstu iepazīstam, jo komplicētāks kļūst Samuela tēls.

Romāna lielākā vērtība, šķiet, slēpjas tajā, ka piedzīvojumi, kurus romāna tēli atsauc atmiņā saistībā ar Samuelu, ir lieliski pazīstami katram lasītājam. Tas ir īpaši būtiski, jo darbā nav daudz ainu vai sižetisku pavērsienu, kurus varētu dēvēt par pārsteidzošiem, tie neievelk lasītāju azartā, liekot izraut romānu nakts laikā. Ballītes, kurās nākas risināt sarunas ar garlaicīgiem ļaudīm, randiņi, darba rutīna, problēmas ar vecāka gadagājuma ģimenes locekļiem, iepazīšanās ar tiem dažiem cilvēkiem, kuri kļūst par taviem retajiem un īstajiem draugiem, diskusijas, kurš šoreiz maksās par dzērieniem (48), vai pakāpeniska vilšanās cilvēkā, kas savulaik šķitis perfekts (211), ir tikai daži no piemēriem.

Būtiski, ka atšķirīgie atmiņu stāsti drīzāk vēsta par ainām, kas kādam no tēliem ir iespiedušās prātā pēc saskarsmes ar Samuelu, tajā pašā laikā nesniedzot definējošu atbildi par viņa personību, bet gan veidojot svešas pieredzes austu un pretrunu pilnu veidolu. Tieši šādā pašā griezumā skatāms romāna virsraksts, jo notikumi un iespaidi, kas radušies par kādu cilvēku, šim pašam cilvēkam savukārt varētu būt sajukuši starp citu iespaidu krāsmatām vai arī vispār nešķist ievērības cienīgi.

Pašas interesantākās epizodes ir Samuela centieni saglabāt atmiņas un iespaidus no tiem lemtās izgaišanas. Piemēram, ideja mākslīgi uzturēt izjūtas, atkārtojot jau reiz darīto: valkājot tos pašus apģērbus (48) un klausoties mūziku (kurš gan nav klausījies mūziku nevis tās radīto izjūtu dēļ, bet gan pamatojoties uz emocijām vai apstākļiem, kuros šī mūzika ir skanējusi agrāk, lai kopētu šos mirkļus, kuri, diemžēl vai par laimi, ir unikāli). Taču tādējādi tiek arī gūta sāpīgā atklāsme, ka reiz skaistie piedzīvojumi un atmiņas, šādi tās novalkājot, ir kļuvuši tikai par jaunu uzslāņojumu, un galā paliek tikai atmiņas par centieniem atkārtoties, nevis piedzīvotās burvības unikalitāte: "Tā vietā, lai atcerētos piedzīvoto, viņš atcerējās mūziku un bikses, un smaržas. Bet pašu dzīvi, savu ikdienu viņš atcerējās vēl mazāk." (48) Process, kas tikai spēj devalvēt atmiņas, ir pietiekams drauds, lai nedarītu kaut ko pēc principa "šo vajag atkārtot".

Nonākot romāna vidū, brīžiem rodas zināma apnikuma izjūta (principā jau visai loģiski, jo domas un atmiņas par citiem reti spēj būt jēgpilns materiāls), taču grāmatas autors Samuela personā prot veikli sapīt gan tās šķautnes, kas atsedz trakulīgu (14), vitālu un izdomas bagātu cilvēku (113–114) ar teju enciklopēdiskām zināšanām par šķietamiem niekiem (stāsts par jūrā mītošiem parazītiem (44)), gan nedrošo un naivo pusi (šeit iederas iepriekšminētais par pagātnes atdzīvināšanu). Tomēr bez šīm ainām romānā aprakstītā ikdienas rutīna šķiet pat pārāk biedējoši pazīstama un vienmuļa, lai gribētos to vēl lasīt. Bet varbūt tā ir pati lielākā romāna vērtība?

Tāpat vērts atzīmēt, ka nereti ir grūtības izsekot, kurš tēls apraksta Samuelu, kā arī aprakstīto notikumu secībai. No vienas puses, šāds haotiskums nav uzskatāms par trūkumu, šķiet, tas nav radīts, lai prasītu no lasītāja pastiprinātu piepūli un uzmanību, bet drīzāk sniedz – kā jau minēts – nevienmērīgu un košu vienas personas tēlu, ko pastiprina ideja par vēstuļu un interviju veidā iegūtām liecībām. No otras puses, iespējams diskutēt, vai romāna autors nav aizrāvies ar centieniem radīt pārspīlēti samezglotu darbu, kāda, piemēram, ir visa trešā romāna daļa, īpaši atrisinājums par rakstnieka motivāciju atšķetināt Samuela personību (229). Nevar noliegt, ka zināms šarms darba haotiskumam piemīt, bet rodas šaubas, cik tas ir oriģināls un nepieciešams līdzeklis. Šķiet, pašas lielākas grūtības lasītājam varētu radīt tieši saraustītās draugu liecības par Samuelu un visu grāmatu caurvijošais apjukums par to, kas konkrētajā brīdi stāsta par Samuelu. Taču, jau atkal, romāns vēsta par dažādu cilvēku redzējumiem un atmiņām, kas prasa maksimālu subjektivitāti, pretrunas un nevienmērīgumu: tas, ļoti iespējams, attaisno Khemiri izvēlēto ceļu.

Šķiet, ka romāna ievilkšanas spēku un nepieciešamību domās pie tā atgriezties visspēcīgāk rada tieši it kā triviālie un dažkārt pat pārāk labi zināmie notikumi. Lasot šīs epizodes, pirmā reakcija būtu nolikt grāmatu malā apnikuma dēļ, taču patiesībā šo atgrūšanos rada romāna sniegtā iespēja attālināti paraudzīties uz pieredzi, kas katram lasītājam vai nu noglabāta putekļainākajos prāta nostūros, vai pagaisusi. To ņemot vērā, iepazīšanās ar romānu ir krāsaina un atsvaidzinoša pieredze, gluži kā tā vāks, kuram pārslidinot pirkstus iespējams doties pastaigā pa krāsaino faktūru, kura precīzo izskatu un toņus es – līdzīgi kā romāna saturiskās nianses – vairs īsti nespēju atsaukt prātā.