Violeta Kozlova “Klusuma skaņa”.
Manā darbā modele saplūst ar dabu, it kā viņas balss būtu starp mežu izšķīdusi. Tā pārtapa mitrumā, gaismas sajaukumā un aukstuma sajūtā. Viņa klusē, jo viss, kas ir apkārt runās viņas vietā. Tā ir tā mūsu balss, kura ir pēc trokšņa, pēc ilgas izdegšanas, pēc vēlmes citiem pierādīt to, kam nav nozīmes. Mans darbs "Klusuma skaņa" atgādina, ka balsij nav jābūt skaļai, lai tā būtu spēcīga, galvenais to saklausīt un atšifrēt, ielaižot to iekšā.
Loreta Strautiņa “Kamols kaklā”.
Foto atspoguļo iekšējo balsi – bieži vien apslāpēto, bieži nesadzirdēto. Ikdienā katrs no mums sastopas ar situācijām, kad balsī pateiktais neatspoguļo iekšējās sajūtas. Bieži ejam uz kompromisu, melojam un liekuļojam, jo baidāmies, neesam pārliecināti par sevi vai situācija to pieprasa. Tas ir aicinājums uz drosmi runāt un būt godīgam pret sevi.
Ilze Ozola “Kluss kliedziens tukšumā”.
Sieviete. Izmisums. Viss izrunāts. Vizmaz – mēģināts. Klusums. Netika sadzirdēta... it kā tas viss bijis kluss kliedziens... kliedziens tukšumā.
Agris Klestrovs “Iekšējā balss…”.
arī ar lūpām ciet var kliegt..
Maruta Donika “Klusums”.
Brīžiem klusums runā skaļāk. Kad apkārt skanošās pasaules balsis paliek par daudz un par skaļu, gribas ienirt klusumā, kur esi tikai tu, un iemācīties atkal sadzirdēt savu balsi.
Annija Dumpe “Balss starp paaudzēm”.
Šī fotogrāfija man sniedza iespēju saskatīt šo balsi starp paaudzēm – vienam dzīve tikai sākas, bet otrs ir jau piedzīvojis daudz un paveicis lielus darbus. Atgādina mūsu dzīves ciklu, kā arī no šīs fotogrāfijas var saņemt mīlestību, skumjas un dzīves patiesību.
Agnese Pūpe “Vai tā vēl ir mūsu balss?”.
Vai tā vēl ir mūsu balss,
ja viss, ko dzirdam, nāk no interneta?
Vai mēs paši vēl runājam —
vai tikai atkārtojam skaņas,
kas mūs baro caur ekrāniem?
Uzlikt skenējamo kodu uz mutes —
kā simbolu, kā jautājumu:
vai ejam pie cilvēkiem,
lai tiešām satiktu viņus,
vai tikai, lai paņemtu,
kā ejot uz veikalu —
ar grozu, ne ar sirdi?
Annija Antonova “Cīņa par balsi”.
Fotogrāfijā ir spēcīgs vizuāls stāsts par klusumu, bailēm un cīņu par balsi, kas nedrīkst tikt aizliegta – par cilvēka vēlmi tikt sadzirdētam, pat ja pasaule viņu mēģina apklusināt.
Aurēlija Oškalne un Margarita Radko “Nepateiktais”.
Viktors ir tēta labākais draugs. Bieži vien abi virtuvē dzer viskiju un brīžos, kad tētis dodas uz piemājas veikalu pēc otras pudeles, Viktors nāk tavā istabā aprunāties un ne tikai. Tētis tevi nekad tā neapskauj. Tētis nekad tā nepieskaras tavam ķermenim. Mamma ļoti daudz strādā, bet tētis ļoti reti ir skaidrā. Un tā tu dzīvo ar šo stāstu gadiem, līdz atgūsti balsi terapeita kabinetā, draudzeņu vīna vakarā vai izraudoties vīram uz pleca.
Elīza Kuple “Neizteiktais”.
Ēna kļūst par balsi, kas nekad nav izteikta skaļi.
Tā runā klusumā - stiprāk par vārdiem.
Tā ir cilvēka iekšējā balss,
kas pastāv starp gaismu un tumsu,
starp vēlmi teikt un bailēm tikt sadzirdētam.
Dace Umblija “Lietus blūzs”.
Kad manu Balsi nesaklausa Mana Balss kliedz saksofona valodā
Mārtiņš Rimicāns “Būvniecības simfonija”.
Viena neliela kļūda pārrauj koncentrēšanos un pārvērš iepriekšējo spriedzi akūtā sāpē. Tā ir instinktīva, nevaldāma balss, kas izlaužas skaudrā kliedzienā, emocionālā atbalss neparedzētam nelaimes gadījumam.
Evelīna Nikola Avdēja “Balss slazds”.
Bieži vien, vārda un balss brīvība pati iedzen mūs slazdā. Mēs domājam, ka runājam brīvi, taču ar katru izteikto vārdu kļūstam ievainojamāki. Jo vairāk atklājam savu patieso domu, jo vieglāk citiem ir to izmantot pret mums.
Elizabete Mivrenika “Balss aiz robežas”.
Balss kā ceļš starp dzīvi un sapni, starp redzamo un nezināmo. Tā kļūst par garu, kas pāriet citā telpā.
Sarmīte Bogdanoviča “Randiņš”.
Skatlogi arī runā! Vēro un stāsta savus skaļi klusos stāstus.
Inga Pizāne “Kāpēc 21. gs. joprojām jācīnās par savu balsi?”.
Kāpēc 21. gs. joprojām jācīnās par savu balsi? Cik ilgi mani mēģinās apklusināt? Vai man jārunā ar asinīm, lai mani sadzirdētu?
Jana Uljanova “Runājošā siena”.
Darbs no foto sērijas "Runājošās sienas" (Talking walls). Kad esam spiesti klusēt, viss apkārt runā mūsu vārdā.
Krista Glīzdeniece “Lai balss tevi nenodod”.
Ar balsi var izpaust vēlmes, emocijas un nostāju, taču reizēm balss var kļūt par tavu ienaidnieku. Šī fotogrāfija ir stāsts par brīdi, kad vienīgi klusums spēj pasargāt, un pat mazākā elpa vai čuksts var izrādīties liktenīgi.
Krists Kūla “Balss spēks”.
Par balss spēku mēs visi varam pārliecināties ik uz soļa. Tā var būt gana spēcīga pat no bērna, jo tajā ir jauda un spēks. Balss eneģija ir pāri visam!
Jekaterina Baboviča “Mans iekšējais balss koris”.
Tas ir par tiem brīžiem, kad iekšā skan pārāk daudz viedokļu, un neviens no tiem neliek mierā. Bet tieši šajā haosā piedzimst sapratne par to, ko patiesībā vēlies tu pats.
Ineta Osipoviča “Fotobalss”.
Ne vienmer ir nozīme balsij kā balsij. Dažkārt skaļāk par vārdiem var pateikt fotogrāfs ar vienu klikšķi. Pareizajā laikā, īstajā vietā, šeit un tagad. Viens klikšķis, viens kadrs var celt, bet var arī iznīcinināt, var veicināt vai parādīt īstenību, kur klusums var pārvērsies kliedzienā.
Renāte Andrejeva “Mēms kā zivs”.
Ne reti saka “mēms kā zivs”. Protams neviens no mums bioloģiski nav zivs. Ja mēs mēģinātu ar tām runāt, viņas mūs nesaprastu, tāpēc ir jāpamet mūsu prāta akvārijs ar sakrātiem vārdiem un jāizlien ārā no tā, kas mums nepiestāv.
Viktorija Adamaite “Nevaldāmā balss”.
Šajā bildē zirgs pauž savu spēku un gribu – tā ir balss, kas izskan caur kustību, nevis skaņu. Tas ir brīdis, kas parāda, ka ne vienmēr ir nepieciešami vārdi, lai izteiktu savas jūtas un vēlmes – dažkārt darbības runā skaļāk nekā balss.