Aspazijas 150. dzimšanas dienas iedvesmotā dziesmu izlase ir klāt – gan digitāli, gan ierobežota daudzuma kompaktajos diskos.
Uzreiz nāks prātā, ka šogad, pagājušo un aizpagājušo gadu sācies un turpinās pašmāju dižgaru jubilāciju, atceres un visādi citādi plašākās tautās atkalnešanas virpulis.
Un tas ir sasodīti jauki. Goda vārds!
Imants Ziedonis un “Viegli” vismaz trīs ripuļos, ”Rainis – projektā “Strāvoklis”, teātros un popmūzikas dziesmās. Šim brīdim liekas - vispopulārākie un visvairāk tiražētie. Laiks Aspazijai.
Alternatīvā Aspazija. Kas uzrunā ar mūziku un dzeju.
Vokālos galvenokārt dominē sieviešu balsis.
Dana Indāne – iesāk šo izlasi. Eksperimentālāks piegājiens un maza folkmūzikas piešprice, sākotnēji, liekas, ka par griezīgu, bet ir pat ļoti feini. Drusku pa īsu, bet paliks prātā.
Zāle – melanholiskais folk roks vislabākajās izpausmēs. Ja nezinat, kas ir Zāle, meklējiet rokā debijas albumu “Viņa”. Zinot debijas albumu, uzreiz ir interesanti kā grupai veiksies ar Aspaziju. Pieci ar krustiņu.
Alise Joste, Čipsis Un Dullais – džingā, džingā, džingā. Šī ir viena no liriskajām, melodiskajām, lipīgajām dziesmām. Uzreiz gribas nolikt blakus “Ewert And The Two Dragons” . Šo uz radio rotāciju. Nekavējoties!
“Jauno Jāņu Orķestris” – folcīgais roks, labākajās “Dzelzs Vilka Jauno Jāņu Orķestra” tradīcijās, izņemot apstākli, ka Jura Kaukuļa balss nav priekšplānā, bet mazliet nostumta nostāk.
“Evija Vēbere un Aurora” – lūk, viens no albuma pārsteigumiem. Sapņains, lirisks, bet melodiski viegli postpancīgs indie gabals. Grupa “Aurora” būs zināmāka plašāk, bet Evija Vēbere šaurākā lokā. Jā, drusku likās, ka tā ir Veras Singajevskas balss, bet nav gan. (evijavebere.bandcamp.com)
“Kuzucuk” – vai Jūs zinājāt, ka Aspazija blieza vaļā dzejoļus arī vācu valodā? Ar šo gabalu ļoti labi tikuši galā “Kuzucuk” dalībnieki. Veiksmīgs gabals. Vai Jums šī grupa izraisīs vairāk simpātijas vai pretēji, ja zināsiet, ka viens no dalībniekiem ir Edmunds Frīdvalds?
“Biezoknis” – vislabāk glabātais pašmāju mūzikas skatuves spīdeklis. Šaurā lokā labi zināms, plašāk – nē. Mans “Laba Daba” festivāla jaunatklājums. Jā, sākotnēji ir grūti uztvert, bet iebliež pa nierēm ka nu tikai. Ar muzikālo dažādību, pieeju un vienkāršību. Gabals skan gana jocīgi, spocīgi, bet tajā kaut kas ir. Uzreiz nāk prātā, ka šādi varētu skanēt “Isms” kopā ar Pārdaugavas jaunajiem hiphoperiem. Pozitīvā nozīmē, protams. Jāklausās vēl!
“Waterflower” jeb Sabīne More. Vēl viens spožāks pašmāju vārds. Balss un domas lidojums. Šajā gabalā arī izpildījums.
“Up” – vēl viens lipīgs hits, kas mazliet atgādina “NSRD” dziesmu “Baklažāna Kungs”, noskaņas ziņā. Kosmiski melodisks gabals, mūsdienu 90-to sākums.
Anna Pluto – ja Aspazija lietotu apreibinošās vielas un muzicētu, tas skanētu tieši šādi. Joks. Vismierīgākais un plūstošākais gabals. Raini uzliktu fonā rakstot kādu labu gabalu.
Sus Dungo – būtu brīnums, ja šī grupa te nebūtu ar dziesmu, jo viņas visas grupā ir sava veida Aspazijas. Katra ar savu šķautni. Aspazija pilnīgi noteikti fanotu par šo grupu mūsdienās. Rainis gan, visticamāk, ka nē.
Stūrī Zēvele – šī grupa uzbur mājīguma sajūtu. Un otra sajūta ir kamermūzikas koncerts. Debijas albums ir superīgs. Šis ir vēl viens virziens, kurā grupa pierāda savu individuālo talantu. Pūšamais, kas skan gabalā, saraudinātu Raini, bet skan labi.
Nebijušā Restauratori – viņi jauc robežas nost, dinamiski un nemāksloti. Ne velti gribas piesaukt “NSRD” transwelt-transzeit vai 80-to viduci.
“Amorālā Psihoze” – vēl viens hitiņš. Brīvdžezs satiekas ar psihedēlisko roku un folcīgu mākslu. Esmu patīkami pārsteigts, ka šis projekts skan tik klausāmi labi, jo palikuši prātā kā trokšņaināki un skarbāki psihedēliski eksperimentātori.
Helēna Kozlova – diska izskaņā mierīgi un nosvērti. Helēna varētu būt viena no tām, kas Aspazijas dzeju varētu ierunāt arī atsevišķā audiorāmatā.
*
Sasodīti forši, ka ripulim klāt nāk arī bukletiņš ar Aspazijas tekstiem. Atsevišķi nez vai meklētu, tagad vismaz iepazinos ar Aspazijas dzeju. Par noformējumu – paldies, ka uz vāka nav Aspazija, bet krāsu pludinājumi. Gaumīgs risinājums. Seju tiražēšana allaž asociējas ar šlāgeru cd vākiem un piemiņas albumiem.
Domas dalīsies, kas tikai normāli. Vieniem šis albums liksies pagalam eksperimentāls, dīvains, trokšņains vai monolīts. Un tas atbildīs šiem terminiem, jo tāds tas arī ir. Nepieradināts, jocīgs, bet reizē tas ir lielisks ieskats tajā mūzikā, žanros vai lauciņā, par kuru plašākā sabiedrība gandrīz neko nezin. Vai pat neinteresējas. Vai uzskaitīt arī lirisko, melodisko, sapņaino, daudzbalsīgo skanējumu, kas caurvij šo disku?
Jā, diskā nav Renāra Kaupera, Jāņa Aišpura, Astronautu Māras, Dona vai citu lielvārdu, kuri padarītu šo ierakstu masu masām pamanītu un saprotamu.
Tai pat laikā, pieķēru sevi, ka diskā nav gabalu, kurus gribas pusdziesmā patīt uz priekšu. Un apjautu, ka nemaz tik daudz par Aspaziju nezinu.
Pieļauju, Aspazija būtu ļoti priecīga, ka šāds ieraksts ir, vēl vairāk, ar viņas dzejoļiem. Grūti gan teikt kādā stilistikā viņa izpaustos, ja gribētu pati kādu dzejoli iedziedāt.
Vislabāk, paprovējiet paši. Un dāvājiet sievietēm, šis ir sieviešu spēka disks.
Personīgi man gribētos sagaidīt arī līdzīgu versiju tikai ar Veidenbauma tekstiem.
Gaidāmie izlases prezentācijas koncerti
Paklausies:
