Teātra priekškars ir atvēries un izrāde var sākties. Aktieris ietur klusuma pauzi, bet pēkšņi kādā no daudzajām somām nodevīgi iezvanās mobilais telefons un visi – gan skatītāji, gan aktieri - pagriež galvu, lai vaininieku sameklētu. Neērta situācija. Tomēr ne vienmēr tas ir tikai zvans, kas pievērš uzmanību, bet arī skaļa vibrācija un telefona gaismiņa, kas spīd no blakussēdētāja rokām.
Taču iespējams viss norisinās pavisam citādāk – mikroautobusā un braucot mājās motora dūkoņas fonā kāds skaļi pārspriež visu savu dzīvi ar plastmasas klausuli, neslēpjot smalkākās detaļas, kuras pēc tam vēl ilgi nepamet pārējo pasažieru prātu.
Kurā brīdī mēs paši kādam kļūstam par teātra izrādi, kur vien skatītājs nolemj – tā viņam ir komēdija vai drāma?
Taču iespējams viss norisinās pavisam citādāk – mikroautobusā un braucot mājās motora dūkoņas fonā kāds skaļi pārspriež visu savu dzīvi ar plastmasas klausuli, neslēpjot smalkākās detaļas, kuras pēc tam vēl ilgi nepamet pārējo pasažieru prātu.
Kurā brīdī mēs paši kādam kļūstam par teātra izrādi, kur vien skatītājs nolemj – tā viņam ir komēdija vai drāma?