Albuma pirmie sitieni:
Albumam sākoties, mums sejā tiek mesta milzīga perkusijas un zemo frekvenču siena. Bez maz vai nobaidoša. Dziesmai turpinoties, mēs iegrimstam ritmā, kas mums parāda, ka dziesma tomēr ir sakļauts skaņdarbs ar elementiem, kas patīkami kutina ausu bungādiņas un dopamīna receptorus. Ja runā par zemajām frekvencēm, tad šo albuma izdevumu, gluži kā grupas Earth - Earth 2, vajadzētu saukt par special low frequency version, jo albuma miksā netrūkst zemo frekvenču klātbūtnes – tās dažkārt dominē (mana kaimiņiene gan jau nepriecājas, kad viņas glaunais porcelāns dreb kā zemestrīcē, kad es atskaņoju Sadursme).
Ar otro dziesmu - Parādu lietus tiek zaudēta enerģija. Dziesma šķietami ir savdabīgi minimālistisks power ambient skaņdarbs, taču tā izceļas ar asajiem, disonējošiem, bet patīkamajiem akordiem, kas izraisa grēmas, skatoties, cik asi jeb spicy tie ir. Asie akordi visa albuma kontekstā netrūkst. Dziesma beigās šķietami paliek garlaicīga, taču tas ir viens īss posms, kas šķietami seko viļņu modelai.
Albuma vidus daļa:
Sfinksa trēniņtērpā, manuprāt, ir grupas STABS vislabākā dziesma. Dziesma vairākos brīžos izklausās kā pilnīgi nesakļauts skaņdarbs, it kā katrs spēlētu kaut ko citu, bet kulminācijas brīžos visas performances sanāk kopā, bez maz vai izveidojot simbiozi.
Uģa sintezatora zemais spiediens un Aleksandra agresīvās perkusijas liek justies kā dziļā, neizbēgamā murgā, taču Roberta ģitāras partijas vienlaikus liek justies kā eiforiskā sapnī. Sākotnēji dziesma tiešām ir kā slikts, bet ieintriģējošs murgs, taču tā vairāk atveras, bez maz vai parādot mums haotisku, bet skaistu pasauli. Roberta ģitāras partijas ir kā enkurs, kas neļauj skaņdarbiem iegrimt absolūtā zemo frekvenču troksnī. Vienvārdsakot, to pat varētu saukt kā svaigu meistardarbu.
Ja sekojam modelai, tad attiecīgi Izsalkums un alkatība būs minimālistisks posms šajā pieredzē, taču pēc melodiskā un lēnā ievada dziesma mums iedod negaidītu metaforisku uppercut jeb zemu sitienu pa žokli. Ar lēno ievadu STABS arī parādīja, ka visu laiku nevajag spēlēt uz maksimumu; lēni posmi arī var būt noderīgi. Kad dziesma nonāk pie otrā cēliena, tad šķietami uzreiz ir vēlme kratīties līdzi, it kā es būtu koncertā. Taču jāatzīst, ka beigas atnāca drusku neveikli.
Albuma pēdējie soļi:
Viss ļaunais ir mūžīgs – viss mūžīgais ir ļauns ir kā perfekts iemiesojums kā vienai no albuma fināla dziesmām jāskan: lēnās ģitāras melodijas, perkusijas, kas paliek ar vien skaļākas un elektronikas, kas grib drusku pazīmēties un vēl kaut ko parādīt pirms beigām. Grupu varētu saukt kā pārdrošu, skatoties, ka dziesmas ievads ir divas trešdaļas no dziesmas garuma. Lai gan kulminācija nav fenomenāla, tā ir droša un pazīstama.
Ja vienā vārdā vajadzētu nosaukt dziesmu Rīga ir gatava, tad tas būtu visaptverošs. To nevarētu raksturot kā performatīvu grāvēju, ko stereotipiski varētu sagaidīt albuma beigās, taču dziesma ir ideāls noslēgums, kas šķietami apvieno visus labākos elementus no albuma. Neuzskatu, ka labāks noslēgums būtu bijis kārtējais grāvējs, jo tas neiederētos albuma kontekstā, un grupa jau pierādīja, ka uz tādiem ir spējīga.
Pēdējie vārdi:
Sadursme ir izteikti dinamisks albums, ne tikai muzikālajā izpildījumā, bet arī albuma prezentācijā. Vienu brīdi sejā tiek mestas ļoti intensīvas performances, tad pretēji – albums parāda, ka ir mierīgāki ūdeņi jebšu tie ir kā tilts uz vissvarīgākajām albuma daļām.
STABS arī ļoti labI parādīja mūsdienīgu piegājienu trokšņu roka mūzikai, skatoties, ka citām grupām ir tendence tik ļoti aizrauties ar konceptu kā troksni, kas beigās tas atstāj ļoti maz vietas citiem elementiem. Izdevuma skaņa šķietami visvairāk atgādina grupas Daughters pēdējos albumus, taču bez Daughters smagnējošās un depresīvās skaņas un viņu apsūdzībām.
Turpat daži asākie ģitāras elementi drusku atgādina nāves murgmetāla grupas Portal albuma Ion asumu. Un dažkārt sintezatora un elektronikas elementi izklausās tā, it kā iederētos pazemes nāves industriālās mūzikas projektā. Tādēļ Sadursme varētu saukt kā daudzpusīgu projektu.
STABS nav trokšņu roka grupa, kurai ir augsta barjera jeb tolerance, ko vajag pārsniegt, lai to izbaudītu. Albums, manuprāt, ir grupas sišana zem jostas Latvijas mūzikas industrijai, jo viņi pierādīja, ka var ierakstīt labāku albumu kā Latvijas “nepagrīde”.
Grupas stiprākā puse, protams, ir viņi paši. Manuprāt, liktenis, pārdabisks spēks vai kaut kas cits salika viņus vienā mēģinājuma telpā, lai viņi spētu radīt izcilu un fenomenālu mūziku. Viņi ar šo albumu ir pierādījuši, ka ir talantīgi mūziķi ar aci uz oriģinalitāti un unikalitāti.
Albums nav ideāls, jo ķēdes posmā ir dažas švakākas šuves, taču albumam ir spēcīgs pamats, kas turas kopā un ir sakļauts. Šis albums diemžēl netiks pie vairākiem apbalvojumiem, taču grupa var lepoties ar to, ka ir sarakstīšu un radījuši vienu no pēdējo gadu vislabākajiem trokšņu roka albumiem mūsu apgabalā.
