Grupa albumu publicēja 8.martā digitālajās platformās un atzīmēja ar koncertu Ādmiņu ielā 4. Sociālistu feministu ierosinātā un svinētā Starptautiskā sieviešu diena nebija izvēlēta nejauši, tāpat kā tajā dienā Latvijas TV raidījumā ‘Kultūršoks’ uzsāktais raidījumu cikls par seksuālo uzmākšanos Mūzikas akadēmijā.
Grupas dziedātāja un pārsvarā visu dziesmu tekstu autore Kata sevi nosauc par ‘kaitinošo feministi’ (dziesma “Sātaniste”), un šie teksti tik labi ilustrē to, kā dēļ ir izcēlies kārtējais uzmākšanās skandāls. Tikai Depustūšu dziesmas ir tas retais gadījums, kad tiešā runā ir dzirdama vājākā un cietusī puse – nepilngadīgas vai knapi pilngadīgas meitenes un jaunas sievietes. Depustūšu dziesmu teksti faktiski ir viens no retajiem latviešu feministu manifestiem (ērti izlasāms grupas Bandcamp lapā).
Viņi gaida ka pasniegšu sevi
Tikai jo viņi ir jauki pret mani
Ka mans apģērbs ir piekrišana
Lai mani ar rokām apgrāpstītu
Vienīgā lieta kas viņiem ir ir nekaunība
Viņiem šķiet ka viņiem pienākas viss
(dziesma “Nekaunība”)
Albuma ‘Kretīnu pavadā’ noformējums.
Depustūtes ir otrā politiskā feminisma pankgrupa Latvijā, kas nevar neatgādināt par pirmo, kas radusies vien divus gadus agrāk. Salīdzināšana un līdzību atrašana ar ŠŅK zinātājiem neprasa īpašus komentārus. Līdzība ir pat sastāvā, trīs meitenes un puisis (ģitāru spēlē Marks, bungas – Evisa, bet basģitāru spēlēja Morana, kura 8.marta koncerta beigās no skatuves angļu valodā pateica, ka pamet grupu, un šobrīd pie basa ir Karlīna no ŠŅK). Protams, Depustūtes ir tieši no viņām ietekmējušās, tomēr dzīvo tajā pašā pilsētā un pieder tai pašai scēnai. Viņu muzikālās un politiskās ietekmes nevar nebūt tuvas, ja grupas dēvē sevi par riot grrrl un punk. Tomēr tieši mūzikā Depustūtes visvairāk atšķiras no ŠŅK. Ja ŠŅK ir diezgan izsmalcināts un melodisks, reizēm arī nedaudz eksperimentāls pankroks, tad Depustūtes ir gana naidīgs ‘tieši tavā sejā’ punk/hc, kur vienveidīgs ātrtempa Ramones (17 dziesmas kādās 20 minūtēs!) un agrīnais primitīvais straight edge mijās ar Dead Kennedys iespraudumiem. Lipīgu poppanka himnu rakstīšana nav Depustūšu stiprā puse, bet to pārpārēm kompensē jauniešu enerģija un trakums.
Beidzot mums ir punk, kas nāk ne tikai no pārtikušu piepilsētas ģimeņu bērniem, kas mācās galvaspilsētas mākslas un mūzikas skolās un elitārās ģimnāzijās, bet arī no strādnieku šķiras un mazturīgajiem. Jau sen, sen tas ir retums, ja vispār tā kādreiz bijusi patiesība, ka pankroks (un jaunatnes subkultūras vispār) ir apspiestā proletariāta jaunatnes simboliskā pretestība, kā to pirms piecdesmit gadiem konceptualizēja marksistiskie semiotiķi. Par piederību “vienkāršajiem cilvēkiem” liecina ne tikai tekstu tiešums, vulgaritāte un infantīlisms, bet arī visumā švakā un gramatiski diezgan traģiskā latviešu valoda. Tomēr dziesmas ir tikai latviešu valodā, un tas ir vienīgais pareizais ceļš, ja tev rūp scēna, no kuras esi nācis un kurai piederi, un, protams, ja tev vispār ir ko teikt. Neraugoties uz to, ka tīneidžeriem, šķiet, daudz vieglāk sociālajos tīklos ir komunicēt angļu valodā. Dziesma tomēr ir stāsts, nevis ar emotikonu palīdzību konstruēts komentārs nepaplašināta teikuma veidā.
Feministiskā tematika ir dominējoša un albumu caurvijoša, bet nav vienīgā. Citi svarīgi temati ir refleksijas par scēnu (piem., “Man pox, es punx”, “Sīkie dzērāji”, “Ass nazis”) un kapitālistiskas valsts un sabiedrības sociāli-politiskā kritika (piem., “Pārstrādātā”, “CCCP”, “Inflācija”, “Sistēma”). Man pat visu laiku bija licies, un šo ierakstu es esmu noklausījies vismaz 27 reizes, ka Kata dzied: “Esmu es tā aktīviste, sasodītā marksiste;” lai gan tekstā ir “masohiste”. Divas neglaimojošas dziesmas ir veltītas vecākiem (“Tu neesi tēvs” un “Māte”). Šis temats, īpaši attiecības ar mātēm, izteikti izcēlās arī Arņa Balčus rīkotajā pasākumā ‘Jauno panku dzeja :: Scēna’ oktobrī ISSP. Padsmitniekiem (un Depustūtes ir tīņi) šis pārejas periods reti kad ir nesāpīgs – izvērtēt ģimenes devumu un sākt atrauties no tās, vienlaikus iekļaujoties darba tirgū (sabiedrībā un sistēmā, kas tev riebjas un kas tevi drāž).
Man riebjas mācīties
Gadiem sienā skatīties
Man riebjas strādāt
Lai var mājas gādāt
Man riebjas celties
Sabiedrībā velties
Man riebjas dzīve
Apnikusi dzīve
Man riebjas sabiedrība
Tikai stūlba savienība
Man riebjas vecāki
Gribu es visu savādi
Man riebjas sistēma
Tā pat nemaz nestrādā
(dziesma “Sistēma”)
Viens lieta, kas mani nedaudz mulsina Depustūšu daiļradē, ir it kā karojošajam feminismam nepiestāvošā ķermeņu hiperseksualizācija, kas nereti un tieši tiek radīta grupas un muzikantu vizuālajos tēlos, sākot ar grupas logo, beidzot ar albuma noformējumu un skatuves tēliem. Šķiet, ka Katai ir trīs dominējošie stili: punk, gothic un lolita. Diezgan pretrunīgas sajūtas, kad viņa Depo kliedz ietērpta rozā vai zilā ar kuplu blondīnes parūku. Ļoti iespējams, ka viņi paši to pavisam savādāk interpretē, un noprotams, ka ne visi grupas dalībnieki piekrīt visiem dziesmās un tēlos izteiktajiem steitmentiem.
Depustūtes instā reklamē savu merču.
Kā paraugs daudziem citiem izceļama labā prakse, ko ir apguvušas, izkopušas un sapratušas vismaz dažas jaunās scēnas grupas: pārdodot merču (uzšuves, t-kreklus, Depustūtes tirgoja arī humpalās sagrābtas vīriešu šlipses ar savu logo) un iekrājot arī koncertos sapelnīto, ieguldīt to ierakstam studijā. Depustūtes līdz savam pirmajam albūmam tika gada laikā: dibinājušās 2023.g. sākumā, pirmais koncerts – vasaras beigās, ieraksts – nākamā gada sākumā. Ne tikai ļoti punk un DIY, bet arī saprātīgi, jo netiek bezjēdzīgi gaidīts, kad uzkačāsies līmenis. Pārrakstīt savus pirmos albumus it kā perfektā tehniskajā kvalitātē un līmenī varēs vecuma marasmā pēc 40+ gadiem, kā to dara, piemēram, Manowar vai Keita Buša.
Zīmīgi, ka Depustūtes varbūt ir pirmā šīs Rīgas jaunās pagrīdes mūzikas scēnas grupa, kuras ierakstu atzinīgi novērtējuši vismaz daži vecāko paaudžu undergound scēnu pārstāvji un interneta heiteri. Varbūt viņus uzrunā šis Depustūšu daiļradē klātesošais naida elements, jo tas atsauc atmiņā viņu jaunības maksimālismu un viņu pusaizmirstās sajūtas un protestus, un ar savu dzīves pieredzi viņi saprot, ka īstenībā jau viņām ir taisnība, viss būs tikai sliktāk.
Ar gadiem Depustūtes paliks lēnākas un Kata vairs nekliegs tik daudz un tik pārliecinoši. Varbūt šis paliks vienīgais Depustūšu ieraksts. Tāpēc mums jābūt pateicīgiem, ka jauna un svaiga (un laba!) grupa ir spējusi ierakstīt albumu profesionālā studijā (pie Lomika Valmierā) un to izdot. Latvijas punk/hc diskogrāfija ir ļoti maz studijā ierakstītu labu albumu, lai arī tas jau nav galvenais iemesls, kāpēc “Kretīnu pavadā” uzreiz kļūst par žanra klasiku.
depustutes.bandcamp.com/album/kret-nu-pavad
instagram.com/depustutes
facebook.com/profile.php?id=61551607942473
