Viena no manām vājībām ir meiteņu rokgrupas un female fronted punk bands. Meiteņu/ sieviešu roks joprojām ir salīdzinoši rets un tas praktiski vienmēr ir savādāks, gan izpildījumā, gan saturā. To kārtējo reizi apliecina arī ŠŅK, viena no spilgtākajām jaunās Rīgas scēnas karognesēm.

ŠŅK ir Lauma, Katrīna, Nikola un Emīls aiz bungām, un tā ir jauna latviešu meiteņu punkbanda (pirmie koncerti – šovasar), kādas nav bijis ilgāku laiku. Es teiktu, ka iepriekšējā meiteņu punkgrupas statusam vistuvāk bija Monologs Divatā  no Valkas apriņķa pirms kādiem padsmit gadiem, lai gan viņas pašas izvēlējās sevi apzīmēt ar ‘rock’. ŠŅK sevi bendkempā ir notagojušas ar ‘punk garage grunge punk riot grrrl Riga’. Bija jāgaida savi 25 gadi, lai Latvijā kāds atkal sevi identificētu ar ‘riot grrrl’!

‘Pats vainīgs!’ ar vieglu sirdi var pasludināt par gada labāko latviešu roka albumu, lai arī tas ilgst mazāk nekā 15 minūtes. To veido piecas oriģināldziesmas (un viens kovers – Dzelteno Pastnieku ‘Kāpēc tu mani negribi?’), kas būtiski atšķiras no citu Latvijas meiteņu grupu poetizētajiem stāstiem par attiecībām un kaķīšiem. Te ir ikdienas reālisma un street punk manierē ieturēti lielpilsētas meiteņu pieaugšanas un socializācijas problēmstāsti un latvju rokā tik retā sociālā kritika. Kad pēdējo reizi kritiski reflektēts par scēnu? Pirms 20 gadiem Citas Attieksmes dziesmā ‘To nenozīmē HC’? …un vai vispār latvju rokā ir bijusi kāda nepārprotami feministiska dziesma? ŠŅK to visu, un vēl citu, mums dod pārliecinošā veidā.

Arī muzikālā forma ir atbilstoša un izbaudāma. Protams, nazi-profi muzikanti izteiksies par meiteņu spēlētprasmēm. Mani šis komponents nekad īsti nav satraucis, jo svarīgāka ir dziesmu uzbūve un aranžējumi. Baidos, ka tādus skilus retais var uztrenēt, vai nu tas ir, vai nav. ŠŅK tas noteikti ir, un katra viņu dziesma ir hits. Tam gan var būt arī ēnas puse, jo, kad tavā galvā pārāk bieži sāk skanēt ŠŅK dziesmas, nevilšus rodas neliels satraukums un arī nogurums.

ŠŅK reizēm ir arī gana naidīgas un agresīvas, un tas, savukārt, atkal liek atcerēties veco strīdu par muzikālo subkultūru izcelsmi. Kreisie domātāji punk izcelsmi skaidro kā strādnieku šķiras jaunatnes simbolisko protestu pret savu apspiesto stāvokli, kamēr postmodernisma pārstāvji jauniešu pieslēgšanos subkultūrām drīzāk skaidro kā gaumes izvēli, cita starpā norādot, ka daudzi panki auguši ļoti labās ģimenēs, mācījušies mākslas skolās un apmeklējuši visādus ārpusskolas pulciņus, nevis nākuši no nabadzībā slīgstošām pusizglītotām strādnieku-bezdarbnieku ģimenēm. Šķiet, ka šis ir arī ŠŅK gadījums. Jo vairāk tieši tāpēc: kāpēc jaunieši izvēlas punk, nevis kaut kādu jaukāku un normālāku mūziku?

ŠŅK ir lielas (pie)pilsētas meitenes no labām ģimenēm. Tā ir pirmā paaudze, kas uzaugusi ar youtubu un angļu valodu kā otro mātes valodu (un tomēr dzied latviski, ja neskaita pāris koverus). Viņas ir dzimušas Eiropas Savienībā un uzaugušas labklājīgā rietumu tipa valstī (nav piedzīvojušas ne tikai PSRS, bet pat tumšos 90. gadus). Tāpēc var jautāt, kā to 90. gadu sākumā darīja Andris Grandbergs (Nācijas Urīns, Uldis Dumpis, Smogs, ISMS): ‘Kur rodas naids?

Varbūt īsta naida ŠŅiKā nav, bet agresija un protests gan ir skaidri atrikulēts vairākos veidos. Vairums viņu dziesmu ir viegli interpretējamas kā pusaudžu (un ne tikai) dažādu identitāšu un socializācijas krīžu atspoguļojums. Ārpus tā, tai pat laikā cieši ieausts to problemātikā, ir galvenais ‘riot grrrl’ un feministu rūpju objekts: sieviešu kā šķiras apspiestais, subordinētais, pakļautais stāvoklis. Neizklausās pēc tā, ka meitenes salasījušās feministu blogus un komiksus, tagad vienkārši atkārto viņu klišejas. Acīmredzot tā ir bijusi / ir viņu dzīve, šeit un tagad.

Arī tādā veidā, kā šī laika dokumentu un liecību, es uztveru ŠŅK dziesmas, kas šāda veida analīzei ir ļoti pateicīgas, jo runā tieši un gandrīz dokumentāli. … un, protams, tas ir arī stāsts par mani, par manu ģimeni un manu meitu, kas ir tieši tāda pat vecumā un no tādas pat ģimenes.

Albums Bandcamp

Dalīties