Pirmo reizi 10, 15 vai vēl vairāk gadu laikā man ir sajūta, ka Latvijā ir parādījusies jauna un spēcīga roka scēna. Protams, laiku pa laikam bija uzpeldējušas labas grupas, piemēram, Biezoknis pirms kādiem septiņiem gadiem, bet jaunas scēnas sajūtas nebija. Grēcīgie Partizāni (no kurienes tik dīvains nosaukums?) ir no tiem jaunajiem, kuriem vērts pievērst uzmanību, un viņu debijas ieraksts ir viens no šī gada vislabākajiem.

“[..] es nevēlos gulēt ar tevi, ja tev nav, kur gulēt!”

Grupas līderis ir Pūķis, kurš jau vismaz dažus gadus ir zināms kā dažādu mūzikas instrumentu spēlētājs jaunajās grupās, kā arī solo izpildītājs. Ja iepriekš būtu zinājis amerikāņu folkpunk grupu Days N' Daze, vai citas līdzīgās, tā droši vien būtu mana pirmā asociācija. Arī Bad Livers  man neienāca prātā, lai arī GP kā vienu no saviem žanriem bendkampā norādījuši bluegrass, un bandžo ir arī viens no viņu pamatinstrumentiem.

Mani pirmie salīdzinājumi bija ar Latvijas pagrīdes roku. Muzikāli un arī nedaudz idejiski vieni no tuvākajiem man šķita Voiceks, bet jo īpaši agrīnais Andris Indāns ar izskūtajiem deniņiem, forsēto balsi, Ⓐ simboliku, punk tematiku un bezgalīgo enerģiju (klausies pirmos solo kā ГОСТ un Andžons - internetā gan pagaidām nav pieejami). No jaunākiem dzimtenes ārtistiem Pūķis un Grēcīgie Partizāni noteikti ir stipri ietekmējušies no Simona/ MSK un Zaķa.

Tā kā man nekad nav bijusi izdzīta grebene, un es nekad neesmu spējis identificēties ar panku, sākotnēji uzkrītošākās bija albuma punk references, sākot ar Pūķa balss pankmodulācijām, beidzot ar tekstiem (“Es esmu panks un visiem zajebal” vai “Jo iepist mentam ir mans sapnis”). Tomēr ne visas dziesmas ir tādas. Ārpus punk romantikas un ikdienas (“Katru dienu es situ pa stīgām; Un situ kulakā”) tematikas, tur ir arī dziesmas, kuras faktiski tuvojas balādēm (“Visas mazās; Trako namā; Graiza vēnas; Un taisa scēnas; Bet man pietiek ar vienu; Lai triektu galvu pret sienu; Es viņai rakstu katru dienu; Lai tā uz šosejas neizskrietu”), kā arī sociāli asās.

Vairākās dziesmās nosaukts un nenosaukts parādās ‘naids’, par to es esmu domājis pēdējā laikā dažādos kontekstos, kas, kā izskatās, varētu būt ar kopīgu izcelšanos. Piemēram, kaut kādā sakarā atcerējos, ka Mārtiņš Korsietis, ar kur spēlēju viņa pirmajā nopietnākajā rokgrupā Plastalīns, intervijā zīnam ‘Bezumets’ bija izteicies, ka viņa dziesmas ir par naidu. Zinot Korsieša solo un vēlāko grupu (Sirke, Ēnu Kabinets, Raķešu Palaistuve) saturu, tas varētu likties dīvains apgalvojums. Andrim Granbergam un grupai Smogs tajā laikā bija dziesma 'Naids', tāpat varētu minēt 90.gadu pirmās puses Ādažu pankgrupu Ej Dirst vai dažas citas, kuru mūzikā un performancē tas bija diezgan skaidri atrikulēts un jūtams.

...bet tie bija 90-ie. Kādā sakarā naids tagad? Vienu atbildi man deva neseno skolu/univeritāšu šāvēju analīze Krievijā: “Visi viņi ir kā kloni: klusi, atturīgi jaunieši, kuri reti izgāja no mājas un nepiedalījās kautiņos skolas pagalmos. Viņiem nebija draugu, bet nebija arī ienaidnieku. Neviens viņus nemedīja, un neviens par viņiem nesmēja. Viņu vecāki ir šķīrušies, un tēvi maz darīja, lai audzinātu savus dēlus.” *

Man liekas, par to pašu dzied arī Pūķis (viņš ir visu dziesmu autors): “Vai zini, kur sākas vardarbība; Nu ne jau no datorspēlēm un kino; Dēļ vecāku ķildas un bezdarbības; Bērns iemācās skarbu dzīvi bez mīlas.” Diezgan kristīgi izklausās galu galā.

Arī pēdējā dziesmā ‘Lielās cerības’ turpinās šī tematika: “Man vienmēr līdzi ir; Naids un nazis”. Tai ir viens no albuma skarbākajiem tekstiem, un vienlaikus tā ir melodiskākā kompozīcija. To dzied Anete, nevis pats Pūķis, kā visās pārejās, un šī pāreja pašās albuma beigās no dinamiskām panka dziedātām dziesmām uz maigu un bēdīgu meitenes balsi, kas akustiskās ģitāras un čella pavadījumā dzied par AAA**, rada spēcīgu iespaidu. Dziesma pati par sevi ir ļoti laba, bet tieši visa albuma kontekstā tā iegūst papildus spēku un nozīmes.

PS Give the Anarchist a Cigarette! Iemet grupas grozā kādu kapeiku, lai Pūķi retāk aiztur par zādzībām lidliņā!

PPS Paskaties grupas prezentācijas koncerta bildes Vērmaņdārzā pirms dažām dienām, kurā tu nebiji.

* ‘Меня нельзя было остановить. Почему массовые убийства стали новым стихийным бедствием. Репортаж Ирины Кравцовой из Перми, где 18-летний студент застрелил шестерых человек’, 2021.09.23., Meduza,  https://meduza.io/feature/2021/09/23/menya-nelzya-bylo-ostanovit

** Britu pētnieki un žurnālsiti šo formulu nereti izmanto lai aprakstītu tipisku daļas jaunatnes stāvokli: angst, anger, anxiety jeb bailes, dusmas, trauksme.

*** Dziesmas video.

IZEJVIELAS

"Bez auditorijas vai kluba

Bez grupas un bez nosaukuma

Es spēlēšu, līdz ausis asiņo
 

Es zogu, kad man nav, ko ēst

Un noslīcinos pudelēs

Uz vakariņām rokos miskastēs"

 

"Es esmu panks un es nevēlos gulēt

Ar tevi, ja tev nav, kur gulēt"

 

Pūķis - balss, ģitāra, bandžo, klavieres (11)
Anete Dance - veļas dēlis, čells (11), balss (11)
Arno Titovs - vijole, mandolīna (4)
Emīls Pops - sešstīgu bandžo
Laine Luīze Freidenberga - kontrabass

Ieraksts un mix - Pops un Pūķis
Pūķis - dziesmas
Grēcīgie Partizāni - aranžija
Ierakstīts manā mājiņā Kazas sēklī.

Klausies pukis.bandcamp.com/album/noziegums-un-gods

Dalīties

Related News