Adrians Grīns - vārds kurš latviešu pagrīdes un alternatīvajā mūzikā jau labi zināms, bet ja dzirdi to pirmoreiz, būtu vērts iegaumēt. Mūziķis, multiinstrumentālists, kurš jau vairāku gadu garumā spēlējis dažādos lielākos un mazākos projektos. Šobrīd plašāk zināms kā ģitārists grupā “Les Attitudes Spectrales” un bundzinieks apvienībā “DZ”, kura nupat februārī arī izdevusi savu debijas albumu. Pagājušā gada vasarā Adrians publicēja savu pirmo solo albumu “UN​/​VAI”, kas, gan jāatzīst, nešķita līdz galam noslīpēts un atmiņā paliekošs. Taču nu ir pagājis jau vairāk kā pusgads. Vai kautkas ir mainījies?

Nedēļu pirms jaunā albuma “\​\​\​\​\​\​\” iznākšanas tiek publicēts videoklips dziesmai “Kārlis Denke”. Ieraksta kvalitāte un apstrāde bez šaubām ir uzlabojusies, bet jūtos mazliet vīlies, jo nepamet doma, ka šis tomēr varētu būt kārtējais akustiskais albums. Grūti izskaidrot kāpēc, bet akustiskās ģitāras un vokāla duets mani uzrunā ļoti reti. Nu jau pienākusi albuma izdošanas diena un dodu iespēju albumam kopumā. Patiešām, esmu muļķis un idiots. Cik ļoti mans pirmais iespaids bija maldīgs…

Šis nebūt nav kārtējais akustiskais albums. “Kārlis Denke” nu jau albuma kontekstā ir brīnišķīgs prologs un reprezentācija tam, kas seko tālāk. Un tas kas seko sērijveida slepkavam un kanibālam, ir  dziļi personisks un atklāts vēstījums, kuru apvij labākajāa 90.gadu tradīcijās ieturēts roks un mūsdienīgi sintezatoru elementi.

Albuma pirmajā daļā vēl šķiet, ka Adrians mēģinājis uzcelt barjeru, caur kuru tomēr nelaist tālāk kuru katru klausītāju, kā, piemēram, dziesmas “Par neko” noslēdzošajā apgalvojumā “šeit nav ko ieraudzīt”. Bet ir gan. Jau sekojošajā “Tīrs” sāk parādīties intīmākas pārdomas un pārdzīvojumi. Jūtams arī patīkami savadabīgais Adriana stils un  pieeja dziesmu kompozīcijai. “Slīpsvītras” viļņainā ģitāra patīkami ieaijā un sagatavo albuma otrajam cēlienam.

Un tas nudien ir pamatīgs otrais cēliens. “Tallinas ielas degviela”. Šķiet vienlaikus sāpīgākā un skaistākā dziesma, kāda pēdējā laikā dzirdēta pašmāju mūzikā. Nemaz nav jabūt tuvās attiecībās ar tieši šo kultūrtelpu, būsim godīgi, mums katram ir sava “Tallinas ielas degviela”. Emocionālo pārdzīvojumu tikai pastiprina spēcīgi grandžīgais izpildījums. Pārejot eksperimentālākā un trokšņainākā formā, dziesmā  “L” dzirdam noslēdzošos Adriana vārdus “ir lietas kas ir radītas lai tās sagrautu”. Drūms un šķietami pašdestruktīvs otrais cēliens, taču šīs emocijas pasniegtas tik patiesi un atklāti, ka nespēj atstāt vienaldzīgu. Albums noslēdzas ar vienkāršo, bet skaisto “-----”.

Ieraksta tapšanā savu roku pielicis arī Staņislavs Kuļikovs. Nē, šis albums neskan līdz galam nopulēts, bet tam nekādā gadījumā tādam arī nevajadzētu būt. Ierakstam ir apbružāta tekstūra, tajā var ieķerties un tas nelaiž vaļā. “\​\​\​\​\​\​\” liekas pazīstams un īsts. Mazliet žēl, ka kopējais garums ir tikai 21 minūte, bet ir patiess prieks, ka Latvijā ir mūziķi, kas arī bez milzīga budžeta spēj radīt šādas emocijas. Paldies!

https://adrgrins.bandcamp.com/album/-

Dalīties