“DZ ir eksperimentāla roka grupa no Rīgas, kas pamatā spēlē instrumentālu mūziku. DZ mērķis ir radīt interesantu mūziku. DZ ir bd dž dž bd dž dž dž bd dž dž dž dž bd dž dž dž dž dž 2x tad blā blā blā blā blā blā tad puftūtištū x43 bd dž dž bd dž dž dž bd dž dž dž dž bd dž dž dž dž dž 2x jsjanalapshdbdn VĪĪ bū dz dz bū dz dz dz bū dz dz dz dz bū dz dz dz dz dz un blā blā blā blā blā BĒĒ BĒ bĒ blā blā blā.” Ar šādu ziņu pagājušā gada rudenī, kā “Židrūns - Kovārņu mazbērniem” albuma prezentācijas koncerta iesildītāji, sevi pieteica Staņislavs Kuļikovs, Aleksandrs Aleksandrovs, Adrians Grīns, Kārlis Heimrāts un Katrīne Sabīne Kalniņa jeb grupa “DZ”.

Tiem, kas seko pašmāju alternatīvās mūzikas skatuvei, šie mūziķi nebūs sveši, jo pārstāv tādas vērā ņemamas apvienības kā “Nē”, “Martas Asinis”, “Nikto”, "Chomsky Chess Club", “Les Attitudes Spectrales” un citas. Kā viesmākslinieki ierakstā piedalījušies arī Juris Simanovičs, Miķelis Dzenuška, Filips Derums, Zane Aišpure, Armands Benders. Šis ir grupas debijas albums un nosaukts tādā pat vārdā, vai drīzāk burtu salikumā, kā grupa.

Balstoties uz “DZ” dalībnieku līdzšinējo veikumu, jau pirms albuma klausīšanās sliecos domāt, ka šī visticamāk tomēr nebūs mūzika masām. Bez nekādiem pārsteigumiem jau pirmā albuma dziesma “Beigas” varētu tikt izmantota kā tests vai klausītājam turpināt vai beigt klausīties. Šķiet, ka šo testu esmu izturējis, jo lēnā spēle ar taktsmēru un rokmūzikai netipiskie instrumenti šajā nepilnas divas ar pusi minūtes garajā kompozīcijā mani uzrunā. Galvā sāk vilkties paralēles ar “King Crimson - 21st Century Schizoid Man”.

Kā raķetes palaišana seko atbilstoši nosauktā “Dzinējs”. Jau krietni ātrākā tempā patiesi izceļas saksofona pozitīvais pienesums “DZ” skanējumā. Ar dziesmu “Plūdi” pirmoreiz albumā parādās arī vokāls, kas lieliski saved kopā visnotaļ eksperimentāli veidoto skaņdarbu. Tam seko mierīgā “Atpūta”, kas diemžēl arī ir tikai atpūta un ārpus albuma konteksta liktos kā cerīga, bet nepabeigta dziesma.

“Pran” atgriežas pie ātrāka tempa, taču ģitāras efekti nesniedz to pašu pozitīvo sajūtu buķeti ko saksofons spēja “Dzinējā.” Ļoti patīkamu pārsteigumu, Jura Simanoviča balss formā, sniedz “Izsmērējies”, kas pavisam nemanāmi saplūst ar “Голова”, kurā vokālus pārņem Aleksandrs Aleksandrovs. Negaidīti, taču šo gribētos saukt par albuma virsotni. Tieši Aleksandra vokāls paceļ šo kompozīciju, tā teikt, pasaules līmenī.

“Putra manna” sākotnēji šķiet kā tāds mierīgs un neuzkrītošs albuma epilogs, bet vēl taču nav beigas - kā sitiens pa seju seko smagākais rifs visā albumā. Nu jau mazāk pārsteidzoša, taču līdzīgā manierē ieturēta arī albuma pēdējā dziesma “Laikmets”. Kā dāvana tiem, kas albumu godīgi iegādājušies platformā Bandcamp, grupa piedāvā arī “Puftūtištū”, kvalitatīvu dzīvo ierakstu no koncerta mākslas galerijā “NOASS”.

Protams, tie paši mūziķi un instrumenti, taču šīs 9 dziesmas liekas ļoti dažādas - “kāpēc tās ir vienā albumā?”. Šāds jautājums droši vien rastos, ja albums netiek klausīts tādā secībā, kā to paredzējuši paši “DZ”. Grūti teikt, vai tā ir vienkārši veiksmīga secība vai jau dziesmu rakstīšanā ieplānotas pārejas, taču rodas sajūta, ka šis ir nevis albums ar 9 dziesmām, bet dziesma ar 9 daļām. Ņemot vērā, ka šis bez šaubām ir eksperimentālā roka albums, tas tomēr skan pareizi un piesardzīgi.  Eksperimentālāka pieeja tieši ieraksta un  apstrādes ziņā “DZ” būtu padarījusi vēl īpašāku. Neskatoties uz to, “DZ ir eksperimentāla roka grupa no Rīgas, kas pamatā spēlē instrumentālu mūziku.  DZ mērķis ir radīt interesantu mūziku.” Grupa nemeloja.

Albums BANDCAMP

Dalīties

Related News